Aizvadītā nedēļa darbavietā — aptiekā — paskrēja lielā steigā. Līdz ar ikdienas pienākumiem, klientu apkalpošanu vajadzēja pārliecināties, ka aptiekas plauktos visām precēm cenas ir norādītas arī eiro valūtā. Darāmā bija daudz, ar kolēģi cītīgi strādājām, rakstījām un pārbaudījām cenas. Pircēji gan, kamēr norēķinās tikai latos, pagaidām nepievērš īpašu vērību cenām.
Kaut arī aizvadītajā nedēļā jau sākās gripas monitorings, aptiekā vēl nebija novērojams, ka jaunjelgavieši sāktu pastiprināti pievērst uzmanību imunitātei un pirktu vitamīnus un imunitāti spēcinošus uztura bagātinātājus. Lielākoties pircēji iegādājas ārstu izrakstītās zāles dažādām hroniskām slimībām, pērk pirmās nepieciešamības medikamentus, jo finansiālie līdzekļi ir ierobežoti. Ikdienā redzu, ka cilvēks atliek līdz pēdējam visus pirkumus, bez kuriem var iztikt, pērk tikai pašu nepieciešamāko. Tāpēc aizvien vairāk cilvēku pievēršas tautas medicīnai. Kamēr slimība nav nopietna un vajadzīga vien profilakse, lieto uzturā alveju ar medu, ķiplokus, dažādas zāļu tējas, pašu audzētus dārzeņus un augļus. Ja tas jau ir dzīvesveids, kura obligāta sastāvdaļa ir veselīgs un vitamīniem bagāts uzturs, tas noteikti palīdz pretoties dažādām vīrusinfekcijām un gripai.
1. oktobrī sākās “Latvijas pasta” preses izdevumu abonēšanas kampaņa nākamajam gadam. Lasīju, ka “Latvijas pastā” šoruden var abonēt 721 preses izdevumu — gan reģionālo un nacionālo, gan arī ārvalstu presi. Manuprāt, piedāvājums ir milzīgs, cilvēks tādā apjūk! Regulāri lasu reģionālās ziņas portālā, veikalā pērku tikai tos izdevumus, kuri man šķiet saistoši ar kādu konkrētu notikumu vai interesantu interviju. Agrāk ģimenē abonējām visus preses izdevumus, kādi vien bija, taču tagad drukātā prese ir dārgs prieks, jāizvēlas tikai pati saistošākā lasāmviela. Reizēm šo to lasāmu paņemu arī bibliotēkā.
Ziņās dzirdēju, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisija konceptuāli pirmajā lasījumā atbalstīja pagaidu aizlieguma uz gadu piemērošanu jaunām psihoaktīvām vielām, kas vēl nav iekļautas aizliegto vielu sarakstā. Esmu tikai par aizliegumu bez diskusijām un iespējām uz šīm lietām raudzīties “maigāk”. Manuprāt, sabiedrībā pietiek agresivitātes un noziegumu, daudz kas notiek tieši šādu “vieglo” un “legālo” narkotisko vielu ietekmē, jo diemžēl šīs vielas ir viegli iegādājamas pat nepilngadīgajiem, un nav prātam aptverams šī rūpala izvērsēju cinisms, uzdodot narkotikas, piemēram, par augu mēslošanas līdzekli.
Spēkā stājušies arī ievērojami grozījumi Pilsonības likumā — no 1. oktobra Latvijas valsts vairs nevar atņemt Latvijas pilsonību tiem, kuri ir ieguvuši kādas Eiropas Savienības, NATO dalībvalsts, Austrālijas, Brazīlijas vai Jaunzēlandes pilsonību vai pavalstniecību. Lasīju, ka tie daudzie Austrālijas latvieši, kuri nepaspēja reģistrēties Latvijas pilsonībai pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, tagad to varēs izdarīt. Šis ir politisks lēmums, kas ir izvērtēts un izsvērts. Šādos jautājumos atliek vien paļauties uz politiķiem un viņu godprātību.
Aizvadītajā nedēļā, atzīmējot Latvijas Tautas frontes 25. gadadienu, Saeimā norisinājās konference, Rīgas Domā notika svētku dievkalpojums, savukārt Rīgas Kongresu namā bija Daiņa Īvāna grāmatas “Garaspēka zemes atgūšana” atvēršanas svētki un režisora Askolda Saulīša dokumentālās filmas “Atmodas antoloģija” pirmizrāde. “Latvijas pasts” izdevis īpašu mākslinieces Dainas Kauliņas veidotu pastmarku, kas veltīta Latvijas Tautas frontes 25. gadadienai.
Domāju, kā šiem pasākumiem pa vidu šodien jūtas latviešu tauta, kura bija pamats dziesmotajai revolūcijai, kura ticēja Latvijas neatkarībai un gribēja būt brīva. Šodien cilvēki ir tik ļoti noguruši, pārņemti katrs ar savām problēmām, ar cīņu par izdzīvošanu, un tas, kas notika pirms 25 gadiem, šodien ir palicis kaut kur otrajā plānā. Toreiz par to runāja katrā mājā, ģimenē, šķiet, nebija nekā svarīgāka, bet tagad tas ir kaut kas tāls, un izjūtas, ka tas attiecas uz mums visiem, uz ikvienu, tomēr nav.
Svētdien bija Skolotāju diena, taču es neatceros, ka manā skolas laikā to īpaši atzīmētu. Mana klases audzinātāja diemžēl jau ir aizsaulē, atceros gan viņu, gan citus skolotājus ar gaišumu un sveicienus varu aizsūtīt vien domās.
Nedēļas nogalē biju ciemos pie meitas un mazmeitiņas, to novēlu arī lasītājiem — ikdienas steigā tomēr atrast laiku, lai satiktos ar saviem tuvajiem.
