Una (34), individuālā
komersante
Izvērtējot, kā esmu ieguvusi draugus un spējusi tos noturēt, jāsecina, ka vislabāk tas izdevies tieši bērnībā. Par to paldies jāsaka kādai kaimiņu pagalma meitenei, kuru man palaimējās satikt aptuveni piecu sešu gadu vecumā. Kopš tā laika bijām nešķiramas līdz brīdim, kad viņa devās mācīties uz tehnikumu. Tādu draudzību mūžā vairs neesmu piedzīvojusi! Varējām ne tikai stundām kopā spēlēties ar lellēm, bet izdomāt un izspēlēt dažādus sižetiņus, iesaistīt savā jaunradē citus kaimiņu bērnus, kopā pablēņoties, pa kluso ielienot svešā dārzā, iet palīgā viena otrai mājas darbos, izrunāt pirmās mīlestības noslēpumus, mierināt, ja citi klasesbiedri pēkšņi sazvērējās, un tā tālāk. Atceros, kā reiz gājām pa ceļu un teju raudājām, apzinoties, ka reiz taču mēs apprecēsim svešus puišus un nevarēsim būt tik bieži kopā. Attiecības gan kļuva vājākas daudz ātrāk, kad Ieva devās uz citu Latvijas vietu mācīties, pierādot skaudro patiesību — kas no acīm prom, no sirds ārā… Tagad palikušas vien ļoti mīļas atmiņas, kas silda ikreiz, atceroties tos gadus. Protams, sazvanāmies un sarakstāmies, bet šīs attiecības jau ir citā kvalitātē.
Zinot savu pieredzi, man dažkārt kļūst ļoti žēl, ka ko tādu nespēj baudīt mana meita, kurai patlaban ir seši gadi. Kaimiņos nedzīvo neviens vienaudzis, tāpēc viņai vienai nākas spēlēties ar savām lellēm. Dažkārt gan izdodas tajā iesaistīt mazo brāli, tā stiprinot brāļa un māsas attiecības. Arī tas nav slikti, tomēr ceru, ka manam lielajam bērnam paveiksies, iespējams, skolā, jo sirdsdraudzenes ir ļoti, ļoti nepieciešamas! ?
