Reiz kādam pārim zelta kāzu jubilejā jautāju, kā izdevies kopā nodzīvot tik saskanīgu mūžu. “Mums vienkārši nav bijis laika kasīties vienam ar otru,” viņi smējās. Ilgus gadus kopā strādājuši vienā rūpnīcā. Iekļāvušies tās sabiedriskajā dzīvē, braukuši uz teātriem, devušies ekskursijās. Arī pensijas gados nekāda mājās sēdēšana un “kāpšana” uz otra nerviem nav iznākusi. Abi iesaistījušies senioru deju kopā, brīvdienās labprāt apmeklē kultūras pasākumus, bet vakaros risina krustvārdu mīklas. Tomēr šajā steigas un darīšanu pilnajā laikmetā daudziem pāriem nav viegli interesanti pavadīt laiku kopā. Arī aptaujātie, kas uzticējuši savus stāstus, atzīst, ka dažkārt nākas piespiest sevi un piekāpties otram, lai emocionāli atsvaidzinātu kopdzīvi. Taču tas viņiem izdevies.
Nav ko īdēt un
bakstīt otru!
Ginta (30),
attiecībās vairāk nekā desmit gadu, ir četrus gadus veca meitiņa
Mums ar vīru, šķiet, tik ļoti saskan, ka nekad neesam strīdējušies, kā pavadīsim savu brīvo laiku. Kā arī — to darīsim kopā vai atsevišķi. Piemēram, jau no kopdzīves sākuma brīvdienās mums patīk doties nelielos ceļojumos. Tā, dzīvojot kempingos, esam izbraukājuši visu Latviju. Iepriekš gan neko īpaši neplānojam. Rodas ideja, organizējam draugus un dodamies ceļā. Jā, parasti braucienos iesaistām draugus, lai būtu jautrāk. Divatā mēdzam “aizskriet” tepat uz Rīgu. Pastaigājamies pa vecpilsētu, pasēžam kādā kafejnīcā. Tas ļauj mums izrauties no ikdienas rutīnas. Cik var mājās “berzēties” viens gar otru!
Vaļasprieku klasiskā izpratnē mums ar vīru nav. Drīzāk intereses. Piemēram, abiem patīk hokejs. Atšķirība vien tā, ka man to patīk vērot klātienē, jo pievelk tā atmosfēra, emocijas un skaļums. Savukārt viņš labprāt maču skatītos televīzijā, jo tā var labāk pārredzēt laukumu. Taču, ja vien iespējams dabūt biļetes un ir laiks, vīrs pielāgojas man, un abi dodamies uz Rīgu. Savukārt es vīram pielāgojos, braucot līdzi uz autosacīkstēm. Tās viņam patīk vairāk nekā man. Bieži viņš braucis arī viens, savukārt viņš mani palaiž ar draugiem uz kādiem izklaides pasākumiem. Īdēšana un vienam otra bakstīšana nav mūsu stilā!
Meitiņu, cik iespējams, cenšamies ņemt visur līdzi. Ja pasākums nav viņai piemērots, ļoti gribam pavadīt laiku tikai divatā, ir vēls un zinām, ka viņai nebūs tur, ko darīt, atstājam meitu mājās. Citādi sabojāts vakars gan mums, gan viņai.
Neiebilst pret
medībām
Artūrs (39), precējies 12 gadu, ģimenē aug divi bērni
Mana un sievas sirdslieta jau no mazām dienām bijusi kordziedāšana. Kad apprecējāmies, sieviņa bija iniciatore, ka mēs abi varētu iesaistīties kādā kolektīvā. Dažus gadus padziedājām korī. Tad bija neliela pauze, un šoruden, draugu mudināti, atkal esam sākuši divreiz nedēļā kopā doties uz mēģinājumiem. Bijuši jau pirmie koncerti. Šis vaļasprieks mūs ļoti vieno. Ne tikai darām to, kas abiem patīk — dziedam, bet varam kopā arī atpūsties, izdejoties, izpriecāties kora saviesīgos pasākumos.
Mums ir arī katram savi vaļasprieki. Piemēram, man patīk medīt. Medībās lielākoties piedalos viens, bet bijuši gadījumi, kad arī sieviņa devusies līdzi. Vairāk gan, lai būtu dabā. Jāatzīst, mums bijušas diskusijas par šo nodarbošanos. Medības tomēr saistītas ar daļēju risku, prasa daudz laika. Kad mājās palikuši kādi neizdarīti darbi, Indra gan grūtsirdīgi nopūšas, taču nekad nav skaļi protestējusi vai aizliegusi man medīt. Es arī cenšos no medībām nenākt tukšām rokām. Turklāt man ir sēdošs darbs, bet medības ļauj izkustēties, izelpoties svaigu gaisu. Viņa to akceptē.
Savukārt sieva aizrāvusies ar līnijdejām. Reizi nedēļā viņa dodas uz mēģinājumiem, brauc uz koncertiem, festivāliem. Cik iespējams, cenšos uz tiem doties kopā ar sieviņu. Man arī patīk kantrimūzika.
Atklāj ekstrēmu
ceļošanu
Arta (35),
precējusies 10 gadu,
divu bērnu māte
Pirmajos laulības gados nevarēju sūdzēties, ka man pietrūktu laika kopā ar vīru. Bērnu vēl nebija. Bieži devāmies dažādos izbraukumos, ciemojāmies pie draugiem. Strādājām vienā darbavietā. Kopā braucām uz darbu un mājās. Kopā gatavojām ēdienu un mazgājām traukus. Taču to visu kājām gaisā apgrieza pirmā bērniņa piedzimšana. Viss pēkšņi tika pakārtots viņam. Drīz vien pieteicās arī otrs mazulis, un sadzīve iegriezās pavisam lielā karuselī. Kopējā laika ar vīru palika ļoti maz. Viņš nāca vēlu no darba. Bija noguris, nerunīgs. Vajadzēja lūgties, lai pastāstītu, kā gājis, un painteresētos, kā es jūtos. Neko nevarējām kopā iesākt arī brīvdienās, jo vīrs bija sācis neklātienes studijas.
Daudz dusmojos par tādu situāciju, taču risinājumu neredzēju. To atrada vīrs. Viņš iedomājās, ka mums varētu patikt nedaudz ekstrēma ceļošana (kāpšana kalnos). Iepriekš gan neko tādu nebijām darījuši, tāpēc sākumā biju diezgan skeptiska. Taču viņš neatlaidās — sāka meklēt iespējas, maršrutus, gādāt ekipējumu, plānot ceļojumu. Padevos tam, un vienā vasarā devāmies ceļā. Jāteic, ka tas bija burvīgi. Atklājām ne tikai jaunas izjūtas, vietas un cilvēkus, bet arī viens otru. Kopš tā laika esam kļuvuši atkarīgi no šādiem braucieniem, lai arī varam to īstenot tikai reizi gadā. Bērni tad tiek uzticēti vecmāmiņai.
Ikdienā atrast laiku kopējām nodarbēm gan nav vienkārši. Skaidrs, ka tas neiekritīs mums klēpī, bet ir jāplāno. Dažkārt uznāk “cemme”, ka vīrs tā vietā, lai mēs abi vai ar bērniem kaut ko darītu kopā, izvēlas, piemēram, viens izbraukt ar velosipēdu. Ilgi par to dusmoties gan nespēju. Zinu — viņš atgriezīsies atpūties un apmierināts, labāk raisīsies sarunas. Domāju, arī man jāatrod kāda nodarboša-nās.
