(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 19. oktobra numurā.)
Uz banku ar rakstāmmašīnu
Vēl viens no maniem pienākumiem bija pārskaitījumi un attiecības ar banku. Šī iemesla dēļ es reizi divās dienās vai biežāk braucu uz banku Aizkrauklē. Pārskaitījumus es nerakstīju birojā, bet ņēmu līdzi uz banku portatīvo rakstāmmašīnu un rakstīju uz vietas bankā. Spriežot pēc bankas darbinieču izbrīnītajām sejām, es biju vienīgais, kas tā rīkojas. Taču iemesls tam bija pavisam racionāls — ja gadījās kāda kļūda un bankas operatore pārskaitījumu nepieņēma, es mierīgi apsēdos un uzrakstīju to no jauna, uzliku zieģeli un parakstīju. Pretējā gadījumā man būtu jābrauc uz Taurkalni un atpakaļ. Cik atceros, banka bija blakus kinoteātrim, apstāties tur nebija, kur, un es savu balto “Daihatsu” džipu parasti ar “pompu“ novietoju laukumā pretī partijas komitejas namam, blakus rajona izpildkomitejas moskvičiem un bobikiem.
Degvielu transportē pāri upei
Droši vien daudzi lasītāji vēl atceras “Godmaņa krāsniņas” un iemeslu, kāpēc pie tā nonāca. Proti, PSRS pārtrauca piegādāt jaunajai republikai mazutu, ar ko tika kurinātas vai visas pilsētu katlumājas, kā arī degvielu un smērvielas. Centralizēto piegāžu vairs nebija, katrs locījās, kā prata, lai turpinātu kustēties uz priekšu. Taurkalnē bija savas degvielas cisternas un uzpildes sūkņi, bet tie ik pa brīdim iztukšojās, jo degvielas patēriņš meža tehnikai, zāģiem un automašīnām patiešām bija liels. Aleksandrs bija sarunājis benzīnu un dīzeli no leišiem kontrabandas ceļā. Tas notika tā. Norunātajā laikā Susējas abos krastos sabrauca tehnika, degvielas cisternas un smagie kāpurķēžu traktori. Leišu pusē pilni, Latvijas pusē — tukši. Pāri upei pārnesa tērauda trosi un pa braslu kāpurnieki pārvilka leišu cisternas Latvijas pusē. Degvielu pārpumpējām savās cisternās, un leiši tās pārvilka atpakaļ. Robeža ar Lietuvu kontrolēta tikai uz lielajiem autoceļiem, un, paldies Dievam, nekādas problēmas neradās.
Pēc pieredzes uz Igauniju
Lai arī visiem mežizstrādes brigādes vīriem bija iegādātas “husqvarnas”, tomēr kokmateriālu izvešanas un pievešanas tehnika bija nolietota. Ražota Padomju Savienībā, tā bija piemērota tikai mežizstrādei stumbru tehnoloģijā. Vadošie mežrūpniecības uzņēmumi Latvijā sāka iepirkt forvarderus, kas nodrošināja darbu sortimentu tehnoloģijā, ļaujot efektīvi cirst izlases un sanitārās cirtes. Arī mēs par to runājām un domājām. Tamdēļ Aleksandrs mani nosūtīja komandējumā uz skandināvu meža tehnikas izstādi Tallinā. Braucām divatā ar šoferi, par ceļazīmi noformējot padomju laika dokumentu, jo cita vienkārši nebija. Taču aizpildīju to latviešu valodā. Pērnavā un vēlāk arī Tallinā pirmo reizi uz ceļa ieraudzīju zili-balti-melnās krāsās trafarētas automašīnas ar uzrakstu “ POLIZEI” un salonā melnās formās tērptus igauņu policistus. Tas likās forši un reizē arī nedaudz jocīgi, jo Latvijā nekā tāda vēl nebija. Radās sajūta, ka mēs iebraucam rietumos.
Tallinas izstāde notika ar vērienu, bija saaicināti visi Igaunijas MRS direktori, privāto kompāniju vadītāji. Seminārs notika angļu valodā. Rīta pusē mums stāstīja un rādīja tehniku un dalīja bukletus izstāžu laukumā, bet pēcpusdienā braucām uz mežu, kur tehniku demonstrēja darbībā. Bija iespaidīgi un interesanti. Līdzi paņēmu kaudzi ar bukletiem, ko parādīt kolēģiem mājās. Pēc meža visi izstādes dalībnieki tika saaicināti uz noslēguma daļu kādā somu pirtī, uzceltā dabas rezervātā. Tur sākās neformālās sarunas, bezmaksas vīnam un viskijam plūstot neierobežotā daudzumā. Sarunās pārliecinājos, ka, pateicoties Somijas tuvumam un valodas līdzībai, igauņi attīstībā mums ir pāris gadus priekšā. Jaunie censoņi, ar kuriem aprunājos, stažējās lielās somu zāģētavās un mežizstrādes kompānijās, bija labi iepazinuši rietumu tehnoloģijas un kala plānus, kā automatizētās ripzāģu līnijas un sortimentu tehnoloģijas ieviest Igaunijā. Ap pusnakti visi jau bija krietni iesviķojuši, mums tika parādītas guļvietas. Taču mans šoferis izteica vēlēšanos braukt mājās. Es izdzēru ceļakāju, pateicos par viesmīlību un atvadījos. Biju iesnaudies, kad jutu, ka mašīna sāk bremzēt un apstājas. Pērnavas aplī mūs apturējusi ceļu policija. Sameklēju mapē mājās rakstīto ceļazīmi un pasniedzu puisim ar melnu laiviņcepuri galvā. Skatos, šis groza lapu te uz vienu pusi, te uz otru, te apgriež kājām gaisā. Beidzot viņš lauzītā krievu valodā prasa:
“A patsemu putofka nā latickom jadzikē?” (Kāpēc ceļazīme ir latviešu valodā?)
“Tak mi iz Latvii,” es viņam saku, “na kakom jesčo pisatj?” (Mēs esam no Latvijas, kādā tad vēl rakstīt?)
Igaunis atkāpjas, paskatās uz Latvijas numura zīmi un piemet baltā cimdā terptās rokas divus pirkstus pie melnās laiviņas: “Mozete jehat.” (Varat braukt.)
Īsta dzīves skola
Taurkalnē es iemācījos daudz. Gan par koku sugu īpašībām, gan baļku tačkošanu, gan kubatūras uzmērīšanu, gan gaterzāģu kopas salikšanu un zāģu asināšanu. Tukumā biju iepazinies ar “nākotnes brīnumu” — personālo datoru, tāpēc pierunāju kolēģus iegādāties tādu arī mūsu grāmatvedības vajadzībām.
Tā 1991. gada 20. augustā rītā es izbraucu uz Rīgu, lai saņemtu apmaksāto datoru kādā no Pārdaugavas firmām. Nonācis vajadzīgajā adresē, uzrādīju bankas pārskaitījuma kopiju un vaicāju pēc datora.
“Jā, jā, tūlīt nokomplektēsim atbilstoši specifikācijai, un jūs to dabūsiet.”
Sēžu, sēžu, gaidu, gaidu, skatos, visi satraukti skraidelē uz priekšu un atpakaļ. Nevarēju saprast, kas notiek, līdz pa kāda kabineta atvērtajām durvīm izdzirdu radio, ka OMON un armijas vienības dodas Zaķusalas virzienā. Sapratu, ka ir pēdējais laiks rīkoties. Iegāju direktora kabinetā, kurā viņš un vēl daži vīri sēdēja, pieplakuši pie radiouztvērēja.
“Tūlīt pat atdodiet manu datoru, man jāpaspēj tikt pāri tiltam!”
Nogriežoties no Salu tilta uz Maskavas ielu Ogres virzienā, redzēju, ka pa pretējo joslu pirmie OMON bruņutransportieri uzbrauc uz tilta un dodas Zaķusalas torņa virzienā.
Daudz un dažādu notikumu pilns bija šis dinamiskais un neaizmirstamais laiks. Vislabāk man patika toreizējais Ieņēmumu dienests jeb, pareizāk būtu teikt, tā iztrūkums. Atskaišu nekādu un arī problēmu nekādu. Vismazāk es toreiz uztraucos par gada finanšu pārskata sastādīšanu. Ja grāmatveži šodien, kļūdu meklēdami, svīst un dzenā pāris eiro no debeta uz kredītu un atpakaļ, tad es, lai “piedzītu galus”, vienā mierā saplēsu un izmetu papīrgrozā kādu no valūtas maiņas zīmēm un uz pusburtnīcas lapas uzrakstīju jaunu.
Ķesterciemā 2021. gada februārī
