“Jau trešo gadu esam iestrēguši gaidīšanas režīmā. Visu likvidēt žēl, atliek tikai cerēt,” par krīzi piena lopkopībā saka kooperatīvās sabiedrības “Sēlpils PKS” valdes priekšsēdētājs, Seces pagasta zemnieku saimniecības “Grotēni” īpašnieks Juris Driķis. Patlaban piena iepirkuma cenas ir zemākās, kādas jelkad bijušas, taču daļa piensaimniecības aizvien cer uz valsts atbalstu un kaut kādu risinājumu.
Sēlpils piensaimnieku kooperatīvajā sabiedrībā apvienojušās zemnieku saimniecības un fiziskas personas, kas nodarbojas ar piena lopkopību, no Sēlpils, Seces, Staburaga un Sērenes pagasta. Savulaik sabiedrība, kura drīz svinēs 25. darbības gadadienu, arī pārstrādāja pienu, tagad vien savāc no mazām un lielākām saimniecībām un tālāk ved pārstrādes uzņēmumam “Preiļu siers”. Vēl nesen kooperatīvā bija 60 saimnieku, pēdējo divu gadu laikā skaits sarucis līdz 38 aktīviem biedriem, kuri patlaban kooperatīvam nodod pienu. “Sēlpilī un Daudzevā govis tikpat kā vairs netur, arī pārējos pagastos piena lopkopju vairs nav daudz,” saka valdes priekšsēdētājs Juris Driķis, kurš šajā amatā ir ceturto gadu. Par kooperatīvu un piensaimnieku noskaņojumu arī šī saruna ar viņu.
Ieilgusī lejupslīde
— Kā vērtējat situāciju piena nozarē?
— Vēl pirms dažiem gadiem, 2013. gadā, piena lopkopībā valdīja utopija un pat vasaras periodā pienam cena auga, jau tad visus brīdināju: ietaupiet, jo ilgi tā nebūs. Taču tik dramatisku situāciju nebiju iedomājies. Esam dziļā bedrē, jo piena iepirkuma cena ir zemākā, cik vien atceros, un kopš šī gada janvāra tā noslīdējusi vēl zemāk. Arī 1995. gadā pienu iepirka par sešiem santīmiem, tagad mazie saimnieki, kuri audzē divas trīs govis, saņem 7 — 8 centus par litru. Manā saimniecībā ir 25 slaucamas govis, un par piena litru saņemu 12,5 centus. Piena cena arvien krītas, īpaši vasaras mēnešos.
Kad šogad martā tikāmies ar zemkopības ministru, viņš tā arī teica: kā mākat, tā izdzīvojiet, mēs neko palīdzēt nevaram, un priecājieties, ka vispār ir, kur pienu likt. Absurda situācija bez loģikas — mūsu ražoto nevienam nevajag, bet no kaimiņiem pērkam… Uz tiem pašiem Preiļiem no Igaunijas pienu piegādā astoņas mašīnas, bet mums tajā pašā laikā to nav, kur likt. Vai viņiem labāks vai lētāks, ka nevaram dzert savējo? Tagad esam saņēmuši priecīgāku ziņu — piena ražotāju zaudējumu kompensācijām no valsts budžeta atvēlēti 6,2 miljoni eiro. Nezinu, kā šo naudu sadalīs un kam tā tiks, bet būs vismaz kāds atbalsts.
— Kāds ir piena lopkopju noskaņojums?
— Daļa saimnieku govis jau likvidējuši, piemēram, Seces un Staburaga pagastā vien pēdējā laikā likvidētas vismaz četras saimniecības. Piena piegādātāju skaits samazinājies par apmēram 20 procentiem, taču piena daudzums mūsu kooperatīvā ir apmēram tāds pats, jo kādam govju ir vairāk, arī ganāmpulki kļuvuši ražīgāki.
Daudzi, tāpat kā es, aizvien kaut ko vēl gaida. Labākus laikus, labāku cenu, un ceram, ka vismaz kaut kas mainīsies. Ir jau ierasts, ka piena lopkopībā ik pēc pieciem gadiem ir kritumi un atkal kāpumi, taču šoreiz lejupslīde ieilgusi jau trīs gadus. Saimniecībās ieguldīti lieli līdzekļi, sapirkta tehnika, iekārtotas lopu novietnes, paņemti kredīti. Likvidēt labas un jaunas piena govis žēl — pirkt neviens nepirks, atdot gaļā par 500 eiro negribas. Visiem ir skaidrs, ka tikai ar pienu šobrīd izdzīvot nevar, bet nav tik vienkārši pārstrukturizēties uz kaut ko citu. Neliels atspaids ir Eiropas Savienības maksājumi. Ja neaudzē graudus, lopus vajag, lai saņemtu kaut vai vienotos platībmaksājumus par zālājiem. Kaut kādu naudu saņemam, bet labāk nerēķināt, cik zaudējumu šī joma rada.
Galvenais:
lai ir, kur likt
— Kāds zemniekam labums no kooperatīva?
— Diemžēl zemniekam tagad ir svarīgi arī tas, ka ir, kur to pienu likt. To nevar turēt mēnešiem kā graudus un gaidīt labāku cenu. Turklāt pienu savācam arī no mazajām saimniecībām, jo lielās piena mašīnas nebrauc sētās, kur slauc divas govis. Ziemas mēnešos ik pārdienas savācam sešas līdz astoņas tonnas piena, vasaras periodā — apmēram 12 tonnas. Iespēju robežās cenšamies piena cenu nesamazināt, bet taupīt uz kooperatīva izdevumu rēķina. Kooperatīvā bez valdes locekļiem ir septiņi darbinieki — grāmatvedis, divi autovadītāji, pienotavas darbinieki, kuri saņem minimālo algu. Kooperatīvs ir kā spilvens, kas izlīdzina to spiedienu no abām pusēm — lai zemniekam ir labi, un lai lielie piena uzpircēji būtu ieinteresēti ar mums sadarboties.
— Vai ir kādas īpašas prasības piena piegādātājiem?
— Manuprāt, šobrīd dīvaina prasība ir piena kvalitātes rādītājiem. Ja agrāk noteicošais bija tauku saturs un proteīns pienā, tad tagad vērtē no otra gala, lai tikai pienam varētu “nosist” zemāku cenu. Galvenais, lai pienā nebūtu klāt ūdens, normā būtu somatisko šūnu skaits un baktērijas, un to saimniecībās, kur piens uz baseinu netek pa piena vadu, ir ļoti grūti izpildīt. Kaut piens nav slikts, un arī šiem rādītājiem pienā ir jābūt. Obligāti divreiz mēnesī jāveic piena analīzes, un arī tas maksā naudu.
— Vai saimnieki naudu par pienu saņem regulāri?
— Maksājam regulāri, taču šobrīd maksājumi iekavējušies par trim dekādēm, tātad apmēram pusotru mēnesi. Arī mums “Trikāta” palika parādā 40 tūkstošu eiro, un tas ir pamatīgs zaudējums. Ja kāds man kā zemniekam būtu parādā šādu summu, es izputētu, taču kooperatīvs kaut kā spējis savilkt galus, bet ne par kādiem attīstības plāniem šobrīd pat nedomājam.
Vai valstī vajag piena nozari?
— Kāds, jūsuprāt, būtu risinājums piena nozares izejai no krīzes?
— Noteikta valsts politika — vajag skaidri un gaiši pateikt: vajag mums to piena nozari Latvijā, kura šajā zemē bijusi simtiem gadu un allaž bijusi viena no pamata nozarēm, vai tomēr visu likvidējam. Vienu laiku šo jomu ļoti atbalstīja — par projektu līdzekļiem cēlām novietnes, sprostus teļiem, piena mājas, rakām dziļurbumus un ierīko-
jām ūdens apgādes sistēmas. Arī es savā saimniecībā īstenoju astoņus projektus un attīstīju saimniecību, tagad sanāk, ka viss bijis velti, nevienam vairs neko nevajag. Ir vēl modernizācijas projekti, bet kādu attīstību vari plānot, ja nevari izdzīvot?
Ko vēl var darīt? Ir saimniecības, kurās govis visu gadu stāv kūtīs. Mans ieteikums būtu — tām saimniecībām, kur gotiņas izstaigājas svaigā gaisā, saulītē un ēd zāli, par pienu noteikt citu cenu. Piena kvalitāte taču atšķiras, tāpēc arī cenu vajadzētu diferencēt. Tāpat nesaprotams šķiet nosaukums “bioloģiskais piens”, par kuru maksā vairāk. Domāju, jebkurā lauku saimniecībā piens ir tīrs, tikai pietrūkst nepieciešamo dokumentu, cits jau nekas neatšķiras. Neticu, ka bioloģiskā saimniecībā govis baro ar spēkbarību, kas gatavota no tīriem, nemiglotiem graudiem.
— Piena lopkopji bilst, ka šovasar var pietrūkt naudas lopbarības sagādei. Vai esat sācis to gādāt?
— Vēl nē, sienu sākšu pļaut pēc Jāņiem. Kaut pašam ir nepieciešamā tehnika, biju noskaņojies, ka zaļo masu šogad ruļļos netīšu, jo tas ir dārgi. Ziemai vajadzīgs 500 ruļļu barības. Sausuma dēļ zāle ir plāna, vienīgi sētie zālāji ir labi, tāpēc tagad jau apsveru iespēju lopbarībai tomēr gādāt arī zaļo masu.
Zemnieks ne uz ko paļauties nevar, pašam vien jādomā, ko vēl attīstīt, lai viena nozare saimniecībā atbalstītu citu. Man tā ir kartupeļu audzēšana, šogad tos iestādīju vairāk nekā pērn, un vismaz bezcerīgā situācijā neesmu. ◆
