Gaidot Ziemassvētkus, kādu vakaru mazs rūķītis man pačukstēja, ka Neretā dzīvo viena no viņa čaklajām palīdzēm.
Gaidot Ziemassvētkus, kādu vakaru mazs rūķītis man pačukstēja, ka Neretā dzīvo viena no viņa čaklajām palīdzēm. Viņš pārliecinājies, cik skaistas lietas prot izgatavot Anita Projuma — arī lielo Ziemassvētku vecīša dāvanu maisu ar izšūtiem baltiem sniegavīriem un sārtiem burkāndeguniem.
Idejas top galvā
Anitas kundze atklāj, ka šūt īpaši nav mācījusies. Idejas, krāsas un piegrieztnes top galvā, un parasti tas notiek šūšanas procesā. Strādājot šuvēja neizmanto arī speciālus žurnālus vai grāmatas, no kurām varētu aizgūt idejas.
Pirmo reizi pie šujmašīnas piesēdusies, būdama 4. klases skolniece: “Man bija divi jaunāki brāļi un abiem bērnudārzā bija gaidāms sarīkojums, bet svētku drēbju nebija. Atradu mammas svārkus, izārdīju un no tiem abiem brāļiem uzšuvu īsās bikses. Tagad domāju, ka tādai mazai meitenei tas tomēr bija grūti, bet cik lepna toreiz biju par padarīto! Nevienam bērnam nebija tik skaistu īsbikšu kā maniem brāļiem!”
Zina katru vīli
“Esmu “apšuvusi” visu ģimeni, bet pati savas šūtās drēbes nevalkāju. Skapī iekārti kostīmi, svārki, blūzes, bet es tajos nejūtos ērti. Iespējams, tāpēc, ka zinu katru vīli, katru diedziņu. Esmu cilvēks, kuram patīk radīšanas process. Ieraugu drēbes gabalu un jau zinu, kas no tā iznāks. Ja kāds palūdz kaut ko pašūt, vienmēr “uzbāžos” ar savām idejām. Stāstu, kā izskatītos labāk,” atklāj Anitas kundze. Viņa atklāj arī to, ka ir pilnībā pārņemta ar šūšanu, mājas darbi, ēdiena gatavošana un iepirkšanās — tas viņu neinteresē.
“Virtuvē un mājās saimnieko vīrs. Es pat nezinu, cik veikalā maksā maize. Esmu mājās sēdētāja, un te es jūtos labi. Grūtības sagādā ilgu laiku būt starp cilvēkiem, bet kompānijā ar šujmašīnu jūtos lieliski,” atzīst Anitas kundze.
Šuj arī svētkos
Jautāju, vai bija grūti izpildīt “rūķīšu pasūtījumu” — uzšūt lielo krāšņo dāvanu maisu? Anitas kundze stāsta, ka idejas radušās, domājot par bērniem un to, kas viņiem varētu patikt. Tā līdzās dažām zvaigznītēm uz maisa “uztupuši” arī divi apaļi sniegavīri ar strupdeguniem. “Maisu pašuvu ātri, taču otrreiz vairs tādu neuzšūtu. Idejas šujot viena otru papildina, un divi vienādi darbi nekad neiznāk,” atzīst Anitas kundze.
Par svētkiem Anitas kundze teic: “Man svētki nekad nav patikuši. Agrāk, kad citi priecājās, es jutos nomākta, tāpēc labprātāk tajās dienās strādāju. Atceros — vienu gadu Vasarsvētkos sēžu istabā un šuju. Šujmašīna rūc tik skaļi, ka aiz sienas kaimiņiene sāk dauzīt un sauc: “Anita, ko tu dari?”. Atbildu, ka šuju. Viņa jautā atkal: “Vai tad tu nezini, kas šodien par dienu? Vasarsvētki, bet tu strādā!” Man kļuva neērti, un todien es beidzu šūt,” atceras Anitas kundze.
Jābūt septiņām dāvanām
Bērnībā audzināta padomju garā, Anitas kundze atceras to laiku, kad Ziemassvētkus nemaz nesvinēja. Iespējams, tāpēc ilgu laiku šie svētki mājās nevarēja “atrast” vietu. “Kopš ģimenē ir mazdēls Rinalds, daudzkas ir mainījies. Savus bērnus izaudzināju, bet kopā ar Rinaldu mācos dzīvot savādāk, arī svinēt svētkus. Iepriekš nekad nesvinējām Mārtiņdienu. Šogad, atgriezies no skolas, viņš paziņoja, ka jāklāj svētku galds par godu Mārtiņam,” atceras Anitas kundze. Viņa atzīst, ka mazdēliņš ir “svarīgākā” persona ģimenē, un tā tas būs arī Ziemassvētkos. “Vienos Ziemassvētkos rūķis zem eglītes mazdēliņam bija sarūpējis septiņas dāvanas. Tagad tā jābūt katru gadu,” smej Anitas kundze.
Ziemassvētku vakarā Anitas kundze kopā arī ģimeni apmeklēs svētku dievkalpojumu baznīcā. Par piparkūkām un svētku mielastu parūpēsies meita Ilze. “Man Ziemassvētki nozīmē to, ka gada tumšākais laiks pagājis un varēs gaidīt pavasari,” teic Anitas kundze.
