Līgosvētki saistās ar dažādām tradīcijām, ko daļa ievēro vairāk, citi mazāk. Kuras ir būtiskākās, un cik svarīgi tās joprojām saglabāt?
Margita Krūze, daiļdārzniece Kokneses novadā
— Jāņu tradīcijas ir tās, ar ko atšķiramies no citām tautām, tāpēc ir būtiski to visu saglabāt. Katram no mums no tā visa joprojām gribas kaut nelielu daļu, kas kuram tuvāks un izdodas. Tāpēc man svarīgi, lai svētkos būtu ugunskurs, ziedu vanagi, siers un alus. Līgo vakaram plūcu arī jāņuzāles, ko pēc svētkiem izmantoju pirtsslotās. Tās ir ar īpašu pieskārienu. Es tam visam joprojām ticu, un šīs vērtības mums jau ieliktas šūpulī no bērnības. ◆
Gunta Lazda, folkloras kopas “Āre” dalībniece
— Tas atkarīgs no katra izjūtām — dažam tas ir ļoti svarīgi, dažam nē. Pats svarīgākais tajā visā ir gatavošanās, jo uzskatu, ka bez tās nekādu Jāņu sajūtu nevar iegūt. Būtiski ir pašam posties, kopties un pušķoties. Mums kā tautai ir svarīgas šīs tradīcijas, jo tas ir mūsu, kā mēs saprotam saistību ar dabu, izejot cauri saulgriežu ciklam. Tas nav tikai viens datums gadā, bet notikumu kopums. Cilvēki gan arī dažādi, un katram sava izvēle, ko ievērot un ko nē. ◆
Marita Vaivode, mūzikas skolotāja
— Domāju, tradīcijas noteikti jāsaglabā, bet, vai ievērot, katram ir sava izvēle. Svarīgi arī Jāņu svinēšanu parādīt citiem, lai zina, kā tas jādara. Jāņi bez tradīcijām būtu vienkārši alus dzeršanas vai pīrāgu ēšanas svētki. Līgodziesmām jābūt, vai tās ir tautasdziesmas vai kas modernāks un pašu sacerēts.
Galvenais ir Līgo vakarā iedegt arī uguni, kas degtu, līdz uzaust saulīte, un tā jāsagaida. Svinot svētkus, vienmēr cenšos, lai būtu ugunskurs, siers, alus, meijas un pīrāgi, kādreiz kalmes izdedzina, lai istaba smaržo. Savulaik, atceros, pēc Jāņiem zāles mērcēja ūdenī un deva to lopiem dzert vai izmantoja pirtī, ticot, ka šāds ūdens ir dziedniecisks. Ne visu var ievērot, bet pīlādžu zaru pie durvīm pielieku. ◆
