Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kemerons pieprasījis tā saucamās bloka reformas, kas paredz iespēju ierobežot sociālos pabalstus viesstrādniekiem no citām ES dalībvalstīm. Panākta vienošanās par bērnu pabalstu ierobežošanu gadījumos, ja viesstrādnieku atvases dzīvo citā valstī. Uz personām, kas pabalstus saņem jau šobrīd, ierobežojumus varēs attiecināt no 2020. gada, bet jaunajiem pabalstu pieprasītājiem šos ierobežojumus attiecinās, līdzko spēkā stāsies attiecīgs Lielbritānijas likums. Kā vērtējat šādu soli?
Diāna Jana, bijusī aizkraukliete, tagad dzīvo Lielbritānijā
— Pirms desmit gadiem ierados šajā valstī, bija jānostrādā gads bez pārtraukuma, lai darba zaudējuma gadījumā būtu iespēja saņemt bezdarbnieka pabalstu. Tagad būs jāveic sociālās iemaksas četrus gadus, pirms būs iespēja saņemt jebkādus pabalstus. Šie nosacījumi par pabalstiem vēl nav stājušies spēkā, gaidām aprīli. Lai gan par šo norit diskusijas, pati strādāju sociālajā sfērā, un mēs, darbinieki, vēl nezinām, kas konkrēti mainīsies. Domāju, ka izmaiņas latviešus, kuri Apvienotajā Karalistē dzīvo un strādā ilglaicīgi, neietekmēs būtiski. Šīs izmaiņas vairāk aktuālas jauniebraucējiem. Lielbritānija tādējādi grib apstādināt cilvēku pieplūdumu, jo pabalsti šajā valstī ir dāsni un stabili. Domāju, ka tie piesaista cilvēkus. Grūti spriest, vai tas ir galvenais arguments, lai izvēlētos pārcelties uz Lielbritāniju, bet nenoliegšu — ir labi un ērti dzīvot valstī, kur nepieciešamības gadījumā zini, par tevi parūpēsies.
Iveta Laursone, pļaviņiete, dzīvojusi Īrijā un Spānijā
— Ļoti ilgu laiku esmu dzīvojusi Īrijā, arī tur pēc “treknajiem gadiem” notika izmaiņas likumos, kas ierobežoja dāsnos pabalstus. Tomēr realitāte bija tāda — lai arī pabalstus samazināja, tas nebija sāpīgi un neiecirta robu ģimenes budžetā. Tie tiešām ir daudz lielāki kā Latvijā un jebkurā samazinājumā tik un tā ir lieli, ar mūsu valsts pabalstiem salīdzināt nevar. Domāju, nav nepareizi, ja valsts nosaka termiņu, cik ilgi jānodzīvo, lai varētu saņemt sociālās garantijas. Iebraucēji ar to rēķināsies, bet tas nebūs iemesls, kāpēc nebraukt uz Angliju. Cilvēki prom dodas ne jau pabalstu, bet labākas dzīves meklējumos: aizbrauks, strādās, tad pamazām sāks plānot savu dzīvi — pirks nekustamo īpašumu, dzemdēs bērnus. Sociālajām garantijām ir jābūt, lai cik lieli vai mazi ir pabalsti. Labi zināt, ja kaut kas dzīvē notiek neplānots, būs palīdzība no valsts. Arī mums ir sociālās garantijas. Par izmaiņām Lielbritānijas likumos nav jāsatraucas.
Skaidrīte Garnele, sociālā darbiniece
— Par izmaiņām likumos esmu informēta, bet jāatzīst, ka pagaidām īstas skaidrības, kas un kā notiks, nav. Arī manā praksē nav bijis cilvēku, kuri pēc atgriešanās no Lielbritānijas meklē sociālo palīdzību. Zinu ģimenes Latvijā, kuras uztur radinieki, kas strādā ārzemēs. Šāda prakse ir ļoti izplatīta. Vai šos cilvēkus ietekmēs izmaiņas likumos, man pagaidām nav informācijas.
Bet, ja salīdzinām, kādi ir pabalsti, piemēram, Lielbritānijā un Latvijā, jāatzīst, ka tie ir kā diena pret nakti. Apvienotajā Karalistē tie ir ļoti dāsni. Latvijā tie ir ļoti mazi. Tāpēc nedomāju, ka sociālo garantiju samazinājums mudinās tautiešus atgriezties dzimtenē. Domāju, viņi turpinās dzīvot un strādāt kā līdz šim, plānos savu dzīvi, rēķinādamies ar izmaiņām. Iespējams, ka sociālo garantiju samazinājums kādam liks vairāk vērtēt, vai doties laimes meklējumos uz Angliju vai nē.
