Vai Lielā talka deviņu gadu laikā ir kaut daļēji sasniegusi savu mērķi un mainījusi iedzīvotāju attieksmi, kā dēļ apkārtējā vide kļuvusi tīrāka? Varbūt no jēgpilnas nodarbes tā pārvērtusies par simbolisku akciju?
Māris Olte, biologs, žurnālists un televīzijas raidījumu vadītājs
— Katrai darbībai ir savs iemesls, un domāju, ka tie, kas mēslo, nav tie paši, kas talko. Ir teiciens, ka viena sieviete ir cilvēks, divas — tas ir baumas, trīs — tirgus. Tieši to pašu var attiecināt uz vīriešiem, un, iespējams, ka skaitliskā attiecība “nostrādā” sliktu joku — to, ko izdara barā, nekad nedarītu skaidrā. Treškārt, talkošana atkarīga arī no iemesla, un Ērgļu puses biedrībai “Ērgļu sirds” no LEADER ir piešķirti 50 tūkstoši Pilskalna sakopšanai. Tāpēc šo Lielo talku varbūt gaidījām vairāk kā jebkuru citu gadu. Ja ir iemesls, jebkura talka ir svētīga. Ja mēs šajā dienā radiniekiem neļaujam lūrēt “UgunsGrēku” vai kādas citas plānprātības, bet aicinām nākt kopā un strādāt, viss ir kārtībā. Ejot pastaigā ar bērnu, bieži savācu izmētātās stikla pudeles, jo tas ir tikai laika jautājums, līdz pudele saplīsīs un kāds sagriezīsies. Pagaidām domājam īstermiņā. Tā ir mūsu problēma. Ja gribam dzīvot kā pasaules bagātākā daļa, jāsāk domāt ilgtermiņā. Talka ir sasišana pa astēm.
Jānis Vigovskis, Skrīveru Zemkopības zinātniskā institūta direktors un vadošais pētnieks
— Tik slikti gluži nav. Ja darbavietas apkārtne nav liela un diezgan tīra, tad gan varētu būt, ka paslinko. Skrīveru institūta cilvēki šonedēļ sakopj jaunās biroja ēkas apkārtni. Pēc būvdarbiem darāmā daudz, un Lielā taka ir labs iemesls mobilizēties šādiem darbiem. Tā var nebūt viena konkrēta diena, bet spodrības nedēļa, kā tas ir arī mums. Redzot, cik daudz piecūkots citviet, brīžiem rodas sajūta, ka Lielā talka ir tikai mazai daļai Latvijas iedzīvotāju. Vai tāpēc, ka citi mēslo, pārstāsim kopt? Varbūt tie, kas visvairāk piecūko, neko nezina par talku, neklausās, nelasa par to, kas notiek valstī?
Pēteris Bilinskis, atpūtas vietas “Vecbordzēni” Kokneses novadā īpašnieks
— Talka nebūtu jārīko, ja cilvēki katru dienu atcerētos aiz sevis savākt, strādātu, koptu. “Vecbordzēnos” apmetas dažādi tūristi, un tos vienus mācām, lamājam. Atkritumiem esmu visās malās nolicis miskastes, bet tik un tā atrodas tādi, kas visu lieko nomet, kur pagadās. Uzvedība atkarīga no audzināšanas ģimenē. Esmu padomju laika cilvēks un atceros, ka agrāk šādas problēmas nebija. Jāņos riepu ugunskuram knapi varēja atrast. Tagad šosejas malas pilnas. Šoferi nomaina pārsprāgušo riepu, bet veco nepaņem līdzi. Tomēr jāatzīst, kopumā cilvēki mēslo mazāk, nav tik traki. “Vecbordzēnos” 1. maijā ir sezonas atklāšana, tāpēc līdz tam visu jāpaspēj sakopt. Ķeram katru saulaino mirkli. Cilvēki jau interesējas par atpūtas, ugunskura vietām. ◆
