Pēdējos trīs gados Latvijā par pazudušiem pieteikti 2444 cilvēki, matemātiski — vairāk nekā divi pazudušie dienā. Drūmā statistika šogad turpinās. Sociālajos tīklos un vēlāk arī ziņu portālos tuvinieki meklē gan gados jaunus, gan sirmgalvjus. Pateicoties sabiedrības ieinteresētībai, brīvprātīgo biedrības “bezvēsts.lv” darbībai, liela daļa pazudušo nokļūst atpakaļ sabiedrībā, tomēr laimīgie gadījumi mijas ar traģiskiem, kad vienīgā palīdzība ir atrastā līķa transportēšana atpakaļ mājās. Vai laikā, kad ik dienu sabiedrību “bombardē” ar līdzīga satura ziņām, nepaliksim kurli, novērsīsimies un katru nākamo pazudušo uztversim jau kā pašsaprotamu? Varbūt, runājot un akcentējot šo problēmu, mudinām citus spert līdzīgu soli — aiziet no sabiedrības, dzīves?
Solvita Vektere, Rīgas Geštalta institūta pasniedzēja, psihoterapeite
— No savas pieredzes zinu, ka rodas situācijas, kad cilvēki izceļ kādu konkrētu lietu no kopējā fona, un šobrīd runājam par to, ka pazūd cilvēki. Tas ir psiholoģisks mehānisms, kad kaut ko padara par figūru, kurai citi sāk pievērst uzmanību. Ja es uzsvērtu, ka ik dienu izvaro trīs sievietes, cilvēki sāktu interesēties par šāda veida ziņām. Cilvēka psihe ir veidota tā, ka pamanām lietas, kuras izceļ no fona. To sauc arī par fona figūras teoriju. Fonā visu laiku ir slimie, kuriem vajadzīga palīdzība, vecie cilvēki ar psihes problēmām, noziegumu upuri. Apziņa notrulinās, un cilvēks vienu figūru nevar ilgi noturēt uzmanības lokā. Rodas nogurums, un iedarbojas aizsardzības mehānisms — devalvācija, vienaldzība vai racionalizēšana, piemēram, pieņemot: tam taču nav tik lielas nozīmes, ko lai dara, tā vienkārši notiek utt., pieņemot, ka tā tiekam galā ar lietām. Līdzīgi kā ilgi kairinot vienu ķermeņa daļu, arī iedarbojas dažādas aizsargreakcijas. Otrs “grāvis” jeb polarizācija ir identificēšanās ar upuri, cilvēku, kurš pazudis. Cilvēks ir sociāla būtne, viens no otra mācāmies, tajā skaitā arī destruktīvu uzvedību — izvēloties aiziet no mājām, pazust. Tas ir arī veids, kā pievērst sev uzmanību, sajust, ka pēkšņi esi kļuvis vajadzīgs. Šīs darbības var sākties arī ļoti dziļā zemapziņas līmenī, un grūtā brīdī šādu uzvedību izmanto kā palīgā saucienu. Tie, kuri jūtas atstumti, nelaimīgi, atradīs fonā to informāciju — nelaimes, ugunsgrēkus, avārijas, pazudušus cilvēkus — , kas viņus saista un ko sevī aprakstīs: re, kā visiem ir slikti!
Uldis Cēsnieks, Auces un Bēnes katoļu draudžu vikārs
— Jebkurš likteņa pārbaudījums, kurā zaudējam cilvēka dzīvību, ir traģisks gan laicīgā, gan garīgā dzīvē. Par tiem, kas izvēlas aiziet no sabiedrības, dzīves, psiholoģijā teic — sperts izmisuma solis, lai nokārtotu rēķinus ar dzīvi. Bieži šie cilvēki ir pārējo neizprasti, pamesti, noslēgušies. Tāpēc draudzēs nepieciešami psihologi — kristieši, kas ar šādiem cilvēkiem dibina kontaktus. Tie, kuri skaļi runā par pašnāvību, visbiežāk to nerealizē. Baznīca, draudze var lūgt par šādiem cilvēkiem, lai viņi nezaudē cerību, ticību labajam. Cilvēks savā būtībā ir cīnītājs, bet padodoties notiek šīs traģēdijas — padošanās alkoholam vai citām atkarībām līdz pat dzīvības atņemšanai sev. Pašlaik sabiedrībā valda negatīvisms, un katra jauna ziņa par pazudušo, mirušo to tikai vairo. Atceros padomju laikus, kad par līdzīgiem gadījumiem presē un citos medijos nerunāja, tikai ģimenēs — čukstus, piekodinot, ka nevienam par to nedrīkst stāstīt. Tā ir otra galējība. Psiholoģijā ir dažādi ceļi, kā novērst domas no pašnāvības. Manā praksē bija gadījums, kad kādu pāri šķīra likteņupe Daugava un neviens īsti nezināja pašnāvības iemeslu. Pāvests Francisks aicina veidot veselīgu dialogu, lai spētu uzveikt pašu galveno cīņu — ar sevi. Bez Dieva palīdzības to grūti paveikt. Iesaistīšanās kalpošanas darbos, iešana sabiedrībā arī ir izeja. Cilvēks ir arī paradoksāls, drīz vien daudz kas apnīk, tajā skaitā rodas pieradums traģiskajam. Runājot ar glābšanas dienesta darbiniekiem, jūtu, ka viņos nav satraukuma, runājot par traģiskām situācijām. Aizejot jebkurā no galējībām — notrulinoties vai visu saasināti uztverot, cilvēks vairs nav racionāls, adekvāts. Līdz ar to sekas ir neprognozējamas.
Ināra Upeniece, Pļaviņu novada jauniešu iniciatīvu centra “Ideja” vadītāja
— Distancējoties no katra konkrēta gadījuma, protams, pateicoties cilvēkam raksturīgajai īpašībai — līdzjūtībai, no kopējā notikumu fona šobrīd akcentējam tikai vienu — pazudušos cilvēkus. Šīs ziņas, traģiskie gadījumi plašsaziņas līdzekļos ir starp lasītākajiem. Patiesībā notiek arī citas nelaimes, kā arī šo pazudušo cilvēku ir daudz vairāk, ja skatāmies plašākā — pasaules — kontekstā. Agrāk nebija iespējas publiski parādīt savu sāpi. Ar sociālajiem tīkliem internetā tāda radusies, un cilvēki to labprāt izmanto jeb ķeras pie pēdējā salmiņa. Arī tas cilvēkam raksturīgi — krīzes situācijā izmantot jebkuru veidu mērķa sasniegšanai un tiek gaidīta arī atbildes reakcija. Jauniešiem šis ir labs rīks, kā pievērst sev uzmanību. Par šādiem gadījumiem skaļi runājot, tiek parādīts ceļš citiem. Pat tādi, kuri līdz tam par šādu iespēju neaizdomājās, uzzinājuši to, var izmantot, pat neapzinoties, ka kopē šādu rīcību. Protams, pie daudz kā var pierast, arī pie kara Ukrainā, ka ir pasaulē vietas, kur cilvēki dzīvo bez ūdens un tā meklējumos spiesti nemitīgi ceļot. Kārtējais ziņu sižets, kuru nākamajā mirklī aizmirstam. ◆
