Aicinājumi ar ziedojumiem palīdzēt līdzcilvēkiem nopietnu veselības problēmu situācijās ir ikdienas realitāte. Visbiežāk ārstēšanai vai izteikti dārgu medikamentu iegādei tiek lūgta nauda, nereti cilvēki tiek aicināti nodot asinis, savukārt lūgums apsvērt orgānu ziedošanu sava ētiski emocionālā fona un medicīniskās specifikas dēļ publiski izskan reti. Latvijā pacientu, kam nepieciešama kāda orgāna transplantācija, rinda ir gara, un donoru katastrofāli trūkst. Šobrīd Latvijā dažādu orgānu gaidīšanas sarakstā ir līdz 30 cilvēkiem, bet parasti ir pat līdz 50. Kā varētu risināt šo situāciju?
Lība Zukule, organizācijas “Latvijas Sarkanais Krusts” brīvprātīgā
— Pati personīgi par to pat neesmu domājusi, un tas ir tāpēc, ka par šo jautājumu ir pārāk maz informācijas. Redzēju raidījumu, kurā arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs aicina sabiedrību ziedot orgānus un pārrunāt savu attieksmi šajā jautājumā ar saviem tuviniekiem. Ir būtiski, ja par šīm lietām runā autoritātes, mācītāji, ārsti. Noteikti vajag vairāk stāstīt, neraugoties uz to, ka šī ir tēma, par ko cilvēki nevēlas ne runāt, ne domāt. Cilvēkiem jāstāsta, jāliek aizdomāties — tikai tā varētu kaut ko mainīt. Cilvēciski ir saprotams, ka, notiektot nelaimei, bija cilvēks un pēkšņi vairs nav — tuvinieki ir šokā un tāpēc varbūt arī atsaka ziedot orgānus. Ziedot kādam, kurš varētu dzīvot.
Jānis Krievs, politiski represēto biedrības Aizkraukles nodaļas vadītājs
— Domāju, būtu svarīgi profesionāļiem, kompetentiem ārstiem vairāk informēt sabiedrību. Tieši speciālistu viedoklis būtu svarīgs. Atsevišķi gadījumi, kad nevēlas ziedot, varbūt saistīti ar kādām superpārliecībām — nē, un viss! Bet, ja šo jautājumu cilātu un apgaismotu tautu, ja par šo tēmu tiktu plašāk runāts un debatēts, tad, iespējams, situācija pamazām mainītos. Avārijas gadījums — tā ir liela nelaime tuviniekiem, protams, taču — vai tā būs mazāka nelaime, ja orgānus neļaus izmantot transplantācijai? Tas ir ļoti dīvains egoisms, ja piederīgie liedz izmantot orgānus, tādējādi kādam citam cilvēkam izglābjot dzīvību. Protams, ir jābūt drošiem un pārliecinātiem, ka neesam apdraudēti. Uzskatu, ka tuviniekiem, kuri zaudējuši savu ģimenes locekli, iespēja izglābt kādu citu cilvēku varētu sagādāt kaut nelielu mierinājumu. Domāju, ka nevēlēšanās ziedot orgānus ir saistīta ar to, ka orgānu transplantācija ir salīdzinoši nesen, un cilvēki to vēl nespēj aptvert. Gadsimtiem izveidojušies aizspriedumi.
Gina Viegliņa, rakstniece, dzejniece
— Vispār par to vajadzētu vairāk runāt un rakstīt arī medijos. Kāpēc nepalīdzēt, nenovēlēt dzīvi kādam? Ir vajadzīgs glābt, ja var, tā kā Baibiņu nupat. Daudzi gaida rindā un nesagaida. Tā ir traģēdija mūsu cilvēku domāšanā. Lielākajai daļai cilvēku, kuri auguši padomju laikā, domāšana ir samaitāta. Kāpēc nevar savu orgānu uzdāvināt cilvēkam, kurš pēc tevis vēl varētu dzīvot ilgi un dikti? Kāpēc negrib? Tās ir bailes. Cilvēks vispār izvairās runāt par nāvi, tikai tad, kad skar pašu ģimeni, tad sāk domāt, lai gan ar piedzimšanu līdzās ir abas — dzīvība un nāve. Cilvēkam bail no nāves, jo viņš nezina, kas tā tāda ir. Tagad lasu Bronijas Vēras grāmatu “Piecas lietas, ko cilvēki visbiežāk nožēlo pirms nāves”, iesaku izlasīt visiem! Autore ir kopusi cilvēkus pirms aiziešanas, un tur ir stāsti par šiem ļaudīm. ◆
