Aldis Rakstiņš, Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas direktors
— Tikumiskajai audzināšanai jābūt ģimenē, skolā, sabiedrībā. Izdodot noteikumus, strādājot šajā jomā, visi iesaistītie parāda savu darbību, kā dēļ varbūt pievērsīsim tam lielāku uzmanību, saliksim punktus uz “i” pēc piedāvātajiem punktiem. Visiem pie tā jautājuma jāpiestrādā, bet ne jau ieviest atsevišķu mācību priekšmetu ar noteiktu stundu skaitu. Vai tad mēs visu laiku neaudzinājām bērnus? Katrs skolotājs audzina tikumu savā mācību stundā. Un ikvienam cilvēkam no pašas piedzimšanas, agrā bērnībā ģimenē, vēlāk bērnudārzā un skolā pilnīgi visos mācību priekšmetos ir iekļauta šī tikumiskā audzināšana. Tagad uzlika uz papīra un sāks kontrolēt, kad kuru tikumu audzinās? Tam jābūt kompleksi — sākot ar ģimeni, beidzot ar skolu. Šajos laikos ģimenēs ir ļoti lielas atšķirības, tomēr visam ir jābūt sabiedrībai pieņemamās normās. Diezgan daudz skolā runājam par humāno pedagoģiju, un tajā šīs tikumiskās audzināšanas vadlīnijas arī ir iekļautas. Skolotāji humānās pedagoģijas metodes izmanto mācību stundās, viss notiek. Tajā pašā laikā iznāk tā dīvaini — mēs skolā runājam par tikumu, ģimenes vērtībām un tamlīdzīgi, no otras puses — ir citi tikumi, ir viendzimuma laulības, indivīda brīvība utt. Kad sāk skatīties plašāk, viss kļūst daudz sarežģītāk.
Ieva Bērziņa, Daudzeses pagasta bērnudārza “Čiekuriņš” vadītāja
— Domāju, skolu sistēma to neatrisinās. Turklāt veidotos divas realitātes — skolā mācītu vienu, un tad ir cita pasaule, ko lielai daļai rada internets. Bērni, jaunieši sēž “ekrāniņos”, un pasaule apkārt pazūd. Virtuālajai pasaulei ir cita atraktivitāte, tā spēj aizraut un piesaistīt. Skolās, izglītības iestādēs runā par to, ko vajadzētu, kā ir jābūt. Tas, ko bērni redz virtuālajā pasaulē, — ir pretstats. Bērni un jaunieši mūsdienās ir ļoti gudri un attīstīti, zināšanas un prasmes, ko viņi iegūst tīmeklī, nav sliktas, tikai viņiem jāspēj to visu kritiski izvērtēt un sevi pasargāt. Ja tikumisko audzināšanu noteiks kā vadlīniju, tas būs pat smieklīgi. Turklāt cilvēka daba ir tāda — tiklīdz kaut ko obligāti nosaka, rodas pretreakcija. Lozungi neder, tas jāizjūt intuitīvi. Protams, šie tikumi ir ideāli, un par tiem ģimenē būtu jāstāv un jākrīt. Ja ģimene tikumus tikai deklarē vārdos, bet darbi ar tiem nesakrīt, tad rezultāta nebūs. Ir jāparāda ar piemēru, bērni atdarina vecāku darbus, vārdos neieklausās. Bērnudārzā mazuļi ir atvērti, un daudz var iemācīt ar sirds siltumu, labestību. Vardarbību var izskaust tikai ar labu. Asaras saskrien acīs, redzot, ka mazais paceļ nokritušu maizīti un nobučo. Un tas ir ģimenes nopelns.
Līva Skābarniece, Kokneses sociālā dienesta darbiniece darbā ar ģimenēm un bērniem
— Ja tikumisko audzināšanu ieviesīs kā mācību priekšmetu, vai tā nebūs galējība? Turklāt tam jābūt ļoti saistošam. Manuprāt, daudzas no vadlīnijās ietvertajām lietām ir iekļautas dažādos citos mācību priekšmetos, skolā šīs vērtības jau māca. Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolā sākumskolas posmā ir fakultatīvais priekšmets — Baltā stunda. Tur apgūst latviešu tradīcijas, rotaļas, latvju rakstu zīmes utt. Klasē, kurā mācās mans bērns, vismaz puse skolēnu izvēlējās apmeklēt šo stundu. Un tā taču arī ir tikumiskā audzināšana, šajās nodarbības runā arī par ģimeni un citām vērtībām. Lielākajās klasēs ir vēl citi mācību priekšmeti, mūsu skolā var izvēlēties ētiku vai kristīgo ētiku, un tajā daudzas no šīm vērtībām ir ietvertas. Katrā ģimenē situācija ir atšķirīga, ģimenes modeli un tradīcijas nereti pārmanto no paaudzes paaudzē. Ir cilvēki, kas mainās, izglītojas, un ģimenes vērtības un tradīcijas mainās. Tikumiskā audzināšana redzama ik uz soļa ikdienā, piemēram, vai un kādu motīvu vadīts cilvēks izkar valsts karogu svētkos pie mājas, vai apmeklē valsts svētku pasākumus. Šobrīd darba tikums nav cieņā. Daudzi cilvēki, kuriem nav pietiekamu ienākumu, vajadzīgs atbalsts, tik un tā neizmanto iespēju iekopt mazdārziņu, nemēģina piepelnīties, lasot ogas utt. Bērni to visu redz un pieņem kā normu. Šobrīd īpaši aktualizēt vajadzētu darba tikumu un iecietību pret citādo un dažādo. ◆
