Šogad 19. jūnijā stājās spēkā likums “Par administratīvi teritoriālās reformas īstenošanu.” Šķita, ka tas pieliks punktu ilgajām un karstajām diskusijām par to, kurš novads ar kuru apvienosies nākamgad. Tomēr pēc noslēdzošā Saeimas balsojuma vairāki novadi vērsās vai plāno vērsties Satversmes tiesā un apstrīdēt jauno kārtību. Lai arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) skaidrojusi ieguvumus no reformas, vairākās pašvaldībās uzskata, ka ieguvumu nebūs. Tieši pretēji — iedzīvotāji būšot zaudētāji. Vai šādas nostājas saglabāšana ir pretreakcija visam jaunajam, vēlēšanās “visu atstāt pa vecam”, rūpes par iedzīvotājiem vai kas cits? Kāpēc ir šīs mūžīgās nesaskaņas tā vietā, lai pieņemtu lēmumu un sparīgi ietu uz priekšu?
Edgars Zalāns,
Latvijas reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs no 2007. līdz 2010. gadam
— Esmu šim procesam gājis cauri un zinu, ka ir grūti vienoties. Par jebko. Šajā valstī visiem par visu ir grūti vienoties. Reti izdodas panākt kaut kādu vienošanos. Te nav runa par reformu, bet procesiem kopumā. Ja arī rodas domubiedru grupas, par kaut ko tās vienojas, bet par pārējo nē. Ja skatāmies uz pašvaldībām, tad te pārliecināšanas metode nelīdz. Pašvaldība nav vienkārši teritorija. Tā ir cilvēki, un viņi sagrupējušies, sākot no deviņdesmitajiem gadiem, pa partijām, pagastiem. Katram ir sava vēsture, katrs ieņēmis amatu, piemēram, mēram ir savi plāni, redzējums, un viņš negrib vienkārši tāpat šos plānus atdot kādam citam. Viņš varbūt saprot, ka tas jādara vienreiz četros gados, vēlēšanu laikā, bet kāpēc to darīt vēl kaut kādas reformas dēļ? Cilvēki negrib vienoties, apvienoties, līdz nonāk neizbēgamā priekšā. Neizbēgamību var radīt valsts — ministrija, parlaments. Vismaz manā laikā tā bija. Jautājums par to, kā šo neizbēgamo radīt kaut cik loģisku, lai liela daļa tam piekrīt. Toreiz, iepriekšējās reformas laikā, sapratām, ka loģiskais dalījums būtu ap 70 administratīvajām vienībām, likvidējot republikas pilsētas, kas ir kaut kāds padomju laika izgudrojums. To nevarēja izdarīt, jo, pirmkārt, ZZS visus lēmumus ‘‘torpedēja’’. Vēršanās Satversmes tiesā ir veids tiem, kas nepiekrīt, cīnīties pret lēmumiem. Tiesas uzdevums ir kontrolēt likumus, šajā gadījumā izvērtēt, vai reformas procesi bija tiesiski. Ja Satversmes tiesa lems, ka process bijis likumīgs, tām pašvaldībām, kas nav ar reformu mierā, nekas cits neatliks, kā samierināties. Satversmes tiesa pašlaik nonākusi neapskaužamā situācijā. Ja tiesa redzēs, ka process ir tiesisks, bet tomēr mēģinās atbalstīt kādu no protestētājiem, tad jau tā apšaubīs jebkādu iespēju kaut ko reformēt. Domāju, ka līdz tam nenonāks. Vienīgais, ko varētu “izķert”, ir kādi procesuāli pārkāpumi. Attiecībā uz pašvaldību skaita samazināšanu to ne vienmēr viegli konstatēt — vai tā darbojas lietderīgi, vai arī tikai izšķērdē budžeta līdzekļus sevis uzturēšanai. To var konstatēt, piemēram, kad pašvaldība iegājusi finanšu izlīdzināšanas procesā jeb uz bankrota sliekšņa. ◆
Jānis Turlais,
izdevniecības “Jāņa sēta” galvenais redaktors un ekonomģeogrāfs
— Man šķiet, ka šajā gadījumā, neraugoties uz lielo pretestību, likums ir pieņemts, un tas ir liels progress. Pārsūdzēt Satversmes tiesā — tādas tiesības ir paredzētas, bet ļoti šaubos, vai šīs pašvaldības kaut ko panāks, jo administratīvais iedalījums tomēr ir Saeimas līmeņa jautājums neatkarīgi no tā, piekrīt vai nepiekrīt pašvaldība. Līdz šim pašvaldību lobijs Latvijā bijis ļoti spēcīgs, un šī sadrumstalotība, kas Latvijā vienmēr bijusi, ir viens no iemesliem, kāpēc strukturālās reformas valstī tik ļoti aizkavējušās. Kā sekas tam ir mūsu arvien lielāka atpalicība no Lietuvas, it īpaši no Igaunijas. Tur ir tieši tās pašas postpadomju problēmas. Arī Igaunijā šis process neiet viegli, bet dara, jo saprot, ka citādāk nevar. Pasaules Banka, OECD Latvijai norāda vienā laidā — kamēr neveiksiet strukturālās reformas, nekas uz labo pusi nemainīsies. Nebūs pietiekami līdzekļu ne veselībai, ne izglītībai. Diemžēl šajos gados populisms Latvijā bija populārāks nekā pragmatiska rīcība. Izcils piemērs ir Jaunjelgavas gadījums. Tā ir pāris minūšu braucienā no Aizkraukles, turklāt pa asfaltētu ceļu, bet vajag uzturēt vidusskolu ar divdesmit bērniem. ◆
Romāns Putāns,
Rīgas Stradiņa universitātes bakalaura studiju programmu “Starptautiskais bizness” un “Ilgtspējīga ekonomika” vadītājs
— Reforma, tās pretinieki — tas ir normāls process. Labi, ka ir diskusijas, iet kā “pa celmiem”, jo citādi valdītu anarhija jeb katrs darītu, ko grib. Ja skatāmies no zinātniskā viedokļa, tad sabiedrība ir visa valsts — gan novada cilvēki, gan parlamentā ievēlētie, gan valdībā apstiprinātie ministri. Mēs savā starpā mēģinām organizēties, kā labāk dzīvot. Tālāk izdalās apakšgrupas, piemēram, Jaunjelgavas novads, kas saka — mēs labāk paši, atsevišķi. Te ir tas jautājums: vai skatāmies globāli — valstiskā līmenī — vai lokāli — novada līmenī. Skaidrs, ka jebkurš novads, kurš pasludina, ka vēlas būt neatkarīgs, tomēr apzinās, ka sadarbība ar kaimiņu novadiem ir nepieciešama. To sauc par sabiedrības pašorganizēšanos. Pozitīvais ir tas, ka cilvēki izrāda gribu būt neatkarīgiem, nevis pakļaujas centralizētiem norādījumiem un akli tiem klausa. Tā teikt, domā par labāko variantu. Patiesībā diskusijas nekad nebeidzas, un pat tad, kad ieviesīs reformu, parādīsies jaunas iespējas. Garantijas nav, un labākais vienmēr būs tas, kas varētu būt nākotnē. Tad, kad visi novadi sāks domāt, ka mēs visi esam latvieši, nevilks sētas gar savu māju, tas jau būs cits līmenis. Domāju, ka mums uz to vajadzētu tiekties. Domāju, ka esam izgājuši no latviešu viensētas domāšanas līmeņa. Pareizais virziens ir iet tālāk, bet neļaujot sev darīt pāri. Runājot par pašorganizēšanos, tā ir tendēta uz dabiskāku resursu izmantošanu — efektīvāku, tādu, kas nāk no dabas. Ekonomikā to sauc par “neredzamo roku”, kas noregulē. Labs piemērs ir Zviedrijā. Daudzdzīvokļu namu pagalmā Stokholmā iedzīvotāji izdomāja, ka organiskos atkritumus savāks un realizēs paši. Uzcēla lielu siltumnīcu, audzēja tomātus. Te rodas jautājums — cik tālu ir šis “mēs paši”? Tikpat labi var būt četri tādi pagalmi, un tas “paši” kļūst lielāks. Atkal sākas apvienošanās, jo paveras lielāks tirgus, lielāks noiets, lielākas iespējas. Process turpinās, līdz atkal nonāk pie saknēm. ◆
