Izglītības un zinātnes ministrija gatavo grozījumus Izglītības likumā, kas noteiktu, ka attālināta mācīšanās ar viedierīču palīdzību turpmāk būtu viena no klātienes mācību formām, kā arī paredzēs, ka ierīce ar interneta pieslēgumu ir viens no individuālajiem mācību piederumiem, ko skolēnam nodrošina ģimene. Kā vērtējat šo priekšlikumu?
Ināra Gaile,
Aizkraukles sociālā dienesta vadītāja
— Tādā gadījumā jāmaina definējums, ka Latvijā ir bezmaksas izglītība. Viens ir iegādāties burtnīcu, pavisam kas cits ir datorierīce, kas maksā vairākus simtus. Nepieciešams arī kvalitatīvs interneta pieslēgums. Zināmā mērā ir neloģiski prasīt viedierīces nodrošināt vecākiem. Ja tā ir prasība, tad lai valsts nodrošina, nevis uzliek uz pašvaldības pleciem. Lai pašvaldības varētu palīdzētu vecākiem nodrošināt šo prasību, jāveido jauns pabalsta veids. Šobrīd pašvaldībai obligāti jāizmaksā garantētā minimālā ienākuma (GMI) un dzīvokļa pabalsts. GMI pabalsta apjoms celsies, pēc Labklājības ministrijas šī brīža projekta tas būs divas vai pat trīs reizes lielāks kā līdz šim. Tas jau būs papildu slogs pašvaldībai. Šis ir ļoti neapdomīgs risinājums, nepārzinot situāciju, kādā ir ģimene. Ja arī vecāki ir labi situēti un saņem nedaudz vairāk par minimālo algu, arī viņiem izpildīt šo prasību būs grūti. Jāņem vērā, ka tehnoloģijas noveco. Nebūtu pareizi rosināt grozījumus, neizvērtējot reālo situāciju valstī. ◆
Kristīne Tišlere,
seciete,
trīs bērnu mamma
— Datori un viedierīces ir tehnoloģijas, bez kurām nākotne nav iedomājama. Būtībā lielai daļai ģimeņu mājās jau ir gan datori, gan planšetes un viedtelefoni. Nodrošināt tehnoloģijas nebūtu tik liela problēma. Sarežģījumus varētu radīt attālinātā mācīšanās. Ja bērni ir apzinīgā vecumā, tad ar vienu datoru mācīties varētu vairāki bērni. Kamēr viens pie datora, otrs lasa grāmatu vai pilda citus uzdevumus. Neatbalstu skolēnu mācīšanos mājās, vecāki nevar aizvietot skolotāju. Es strādāju, atnākot mājās, rūpējos par bērniem, gatavoju ēdienu, izklaidēju. Man nebūtu jāatkārto Pitagora teorēma un jāmāca tā bērniem. Skolotājs saņem algu par savu darbu, man maksā par to, ko es daru — strādāju ēdnīcā. ◆
Lidija Degtjareva,
Bebru pamatskolas direktore
— Lasīju, ka tiesībsargs izteicies, ka līdz ar šīm prasībām valstij jāspēj visā teritorijā nodrošināt interneta pieslēgumu. Nezinu, cik reāli ir to izdarīt. Ja valstī ir bezmaksas pamatizglītība, tad sanāk, ka viedierīču iegāde ir valsts pārziņā. Ja interneta pieslēgums ir obligāts mācību procesa līdzeklis, tad tas jāapmaksā arī pedagogiem. Satversmes 112. pants paredz, ka ikvienam ir tiesības uz izglītību, pie tam bezmaksas. Tiesībsargs pastāvēs uz to, ka nedrīkst šādus izdevumus uzkraut vecākiem. Attālināto mācību laikā skola pieciem bērniem izsniedza datorus uz mājām, no Izglītības ministrijas saņēmām divas viedierīces. Nodrošinājām ģimenes, kurās nebija datoru vai bija vairāki bērni. Kopumā skolēni tika veiksmīgi galā ar uzdevumiem un mācību procesu. ◆
