Šopavasar arvien biežāk savvaļā, tajā skaitā Aizkraukles pusē, manīti brūnie lāči. Ziņojumi par šo Latvijā lielāko plēsēju pēdējo nedēļu laikā saņemti arī no Līgatnes, Limbažu un Madonas puses. Vai varam runāt par lāču stabilu atgriešanos Latvijas mežos, un vai ir pamats uztraukumam par apdraudējumu cilvēka dzīvībai, dodoties mežā?
Velga Vītola, Līgatnes dabas taku zvērkope
— Pats sliktākais, ko cilvēks var izdarīt attiecībā pret lāci — pieļaut, ka dzīvnieks tiek pie barības, ka viņam izveidojas ieradums, saikne, kas cilvēku saista ar barību. Tas attiecas gan uz izmestiem atkritumiem pie mājas, gan maltītēm mežā, piemēram, atstājot sviestmaizi, ar domu — gan jau kāds dzīvnieciņš apēdīs. Ne jau visiem cilvēkiem ir paniskas bailes no lāčiem. Ir tādi, kuri, labu gribēdami, dzīvniekam vēlas atstāt kādu gardumu — maizi, konfekti. No tā visvairāk gribu atrunāt cilvēkus. Jaunie lāči, kas nav iemācījušies barību atrast mežā, rudenī var nākt pie mājas ēst ābolus.
Lai lācis mežā neuzbruktu, jāuzvedas tā, lai dzīvnieks cilvēku laikus pamana. Man patīk dabas pētnieka Viļņa Skujas teiktais — ja esi nonācis ļoti tuvu lācim, atceries, ka dzīvnieks domā — cilvēkam laikam ir kas slikts padomā, ja tik tuvu man pielavījies. Mums Latvijā lācis ir kā kaut kas jauns. Igaunijā cilvēki sen saraduši ar lāču esamību līdzās, kādu laiku tos medīja, un nav bijuši gadījumi, kad lācis ļaunprātīgi uzbrucis cilvēkam. Tā noticis tikai vienu reizi, kad medībās lāci sašāva, mednieki gājuši pa pēdām, un tad gan ievainotais zvērs sevi centies aizstāvēt. Viena mana paziņa Siguldas pusē, kas regulāri iet sēņot, ogot, man reiz zvanīja un teica, ka purvā manījusi lāci. Domāju, ka viņa man uzdos standarta jautājumu — ko darīt? Tā vietā pajautāja — ja lācis man pienāk klāt, vai man obligāti viņam jāatdod visas salasītās ogas? Manuprāt, tā ir pareizā attieksme. ◆
Jānis Bērziņš, mednieku kluba “Ķepainis” Kokneses novadā vadītājs
— Tas lācis, kurš redzēts pie Muldakmens Aizkraukles pagastā, izgāja cauri “Ķepaiņa” medību teritorijai. Katrā ziņā Kokneses pusē arī bija manīts lācis. Kā mednieks, kurš reiz pavasarī meža izcirtumā esmu saticies ar lāci, saku, nevajag tādēļ baidīties iet mežā. Lācis pats no cilvēka baidās. Ja satikts, nevajag bļaut, vicināt rokas. Stāvi mierīgs, paej malā, un lācis aizies savu ceļu. Ja tuvumā ir arī mazie lācēni, nekādā gadījumā nevajag ar viņu censties kaut kā saistīties. Katra māte savu bērnu sargā. Kokā kāpšana arī nelīdzēs, jo lācis pats ir veikls kokā kāpējs. Mežā dzīvo arī citi plēsīgi zvēri, piemēram, lūsis, bet nav dzirdēts, ka būtu uzbrucis cilvēkam. No mednieka pieredzes varu teikt, ka jebkurš ievainots zvērs var uzbrukt, tajā skaitā mežacūka. Man tā gadījies divas reizes. ◆
Raimonds Mežaks, mežzinis
— Vakar saņēmu fotogrāfijas no paziņas Limbažu pusē. Tur lācis izpostījis bišu dravu. Lāci fiksējušas arī mežā novietotās videonovērošanas kameras. Tas liecina, ka lāči ir aktivizējušies, un, visticamāk, šie ķepaiņi ir ienācēji no Igaunijas, Krievijas, Baltkrievijas, jo Latvijā šo dzīvnieku populācija ir maza. Deviņdesmito gadu beigās, kad strādāju par mežsargu Neretas pusē, lācis bija izpostījis bišu dravu Mazzalves pagastā. No kolēģiem esmu dzirdējis, ka pirms desmit gadiem lācis pastaigājies Cēsu pusē cauri Gaujas Nacionālajam parkam. Varbūt šobrīd esam tajā unikālajā situācijā, kad vērojam lāču atgriešanos Latvijā? Runājot par bīstamību, zinātnieks Jānis Ozoliņš no Mežzinātnes institūta “Silava” saka, šie lāči nav cilvēkam bīstami. Man pašam nav bijusi tikšanās ar šo dzīvnieku, bet bīstami ir arī citi zvēri. Zinātāji stāsta, ka vēl padomju laikā netālu no Jaunjelgavas aļņu, briežu bauru laikā no šo dzīvnieku uzbrukuma gāja bojā kāds mežsargs. Es gan necenstos speciāli meklēt tikšanos ar lāci, jo var būt, ka laikus nepamanu mazos lācēnus, ja tādi ir tuvumā. Varbūt lāču skaita palielināšanās saistīta ar mežainumu palielināšanos, vai arī kaimiņu valstīs dzīvnieku populācija ir kļuvusi pārāk liela, un viņi meklē jaunas dzīvesvietas. Bišu stropi ir biežākais lāču uzbrukuma objekts. Tāpēc stropus vajadzētu novietot uz kāda paaugstinājuma vai censties iežogot. ◆
