Solvita Vektere,
psihoterapeite
— Bailes ir adekvāta reakcija tam, kas notiek plašsaziņas līdzekļos, informācijas plūsmā. Gribas aicināt — ja cilvēki nobijušies, lai netēlo drošsirdīgos. Tā vietā atzīt savas sajūtas, kādas tās ir, un tad arī mierinājumu var atrast sevī. Pateikt sev — kā es pret to izturēšos. Bailes mēdz radīt dažādas reakcijas — sastingumu, uzbrukumu, bēgšanu. Vieni izvēlas aizbēgt uz kādu drošāku vietu, piemēram, ārpus Rīgas. Uzbrukums izpaužas, ka visi citi ir muļķi, vainīgi. Sastingums neļauj rīkoties vispār, un iestājas bezizejas sajūta ar vāju cerību, ka nelaime tomēr aizies secen. Apzinoties, kurā no baiļu reakcijām cilvēks nonācis, ļauj izspriest turpmākās darbības. Racionāli būtu izsvērt, cik reāls ir tas, no kā baidās. Ieteiktu meklēt sev apkārt mierīgus cilvēkus, ar kuriem parunāties, kurš spēj paskaidrot informāciju. Ja tas ir pieņemts kā iekšējais lēmums — līdz 14. aprīlim padzīvot mierīgāk, tas nozīmē, ka pats neiešu uz veikalu, bet palūgšu kādu atnest pārtiku. Labi būtu kādam piezvanīt divas reizes dienā un parunāties par to, kā šodien klājies, ko ēda pusdienās, kā gulēja, vienkāršas, ikdienišķas jaukas lietas — kādu filmu noskatījies, kādu grāmatu tagad lasa. Tas tiešām palīdz novērst domas. ◆
Andrejs Trapučka,
Neretas un Jaunjelgavas katoļu draudzes priesteris
— Teikšu, ka šis ir svētīgs laiks, lai cilvēki varētu sajust lielāku vajadzību pēc Jēzus. Ja cilvēkam dzīvē nav sarežģījumu, viņš nejūt arī vajadzību pēc mīļā Dieva. Latvijā nav daudz saslimšanas gadījumu, un cilvēki vairāk ir iebiedēti, nenāk baznīcā. Tieslietu ministrija atļāvusi baznīcā pulcēties līdz 50 cilvēkiem, bet šajās dienās dievkalpojumā Neretā bija divi, Jaunjelgavā — septiņi ierasto 20 vietā. Cilvēki ir sabiedēti. Tiem, kuriem no ārzemēm atbraukuši radi, iedvests, ka tūlīt jāsēž karantīnā. Lai cilvēkā būtu miers, vajadzīgs pamats zem kājām, uz kā balstīties. Lai to sajustu, vajadzīga ticība, kas savukārt ir gribas lēmums — gribu vai negribu ticēt. Ja baidos ticēt, miers neatnāks. Uzticēties Jēzum nozīmē, ka man ir drošība — viņš darbojas. Es pie Tevis atnāku, bet Tu rīkosies. Uzticēties tas nav, ka abi ar Jēzu sēžam blakus plecu pie pleca, viens otram nokāruši degunus, un Tu esi tikpat vājš kā es. Tā nav uzticēšanās. Uzticēties nozīme — Tu, Visvarenais, jau darbojies, rīkojies, kārto manas lietas, manas problēmas Tu risini. ◆
Līga Tišlere,
pensionāru dzīves organizatore Secē
— Mēs, Seces dāmas, panikai neļaujamies. Esam optimistes. Lieki nebaidāmies. Ko liek darīt, darām — rokas mazgājam, siltu ūdeni dzeram, pastaigājam laukā un neejam kopā, tā vietā piezvanām. Stresainas būšanas nav. Lielākajai daļai apkārtbraucēju ir maz. Mans dēls dzīvo Rīgā, piekodināju, lai ciemos nebrauc. Drošības pēc. Griķus aplam nepērkam, tie veikalā nopērkami visu laiku. Uz dievkalpojumiem gan neejam. Cilvēki nevēlas. Daudzevā mēneša beigās bija ieplānota senioru ballīte, cilvēki zvana, jautā, vai būs, bet prātīgāk būs to nerīkot. Pati ikdienā dzīvoju mierā, ar ikdienas darbiem — sanesu malku, kurinu krāsni, izeju laukā ar sunīti. ◆
