Ķekavas novada domes deputāts Gatis Līcis veicis eksperimentu, mēnesi iztiekot ar 64 eiro, tērējot naudu gan tikai pārtikas iegādei. Šādu summu pensijā saņem vairāki tūkstoši Latvijas pensionāru. 20 000 cilvēku pensijās saņem līdz 100 eiro, bet 250 000 cilvēku — 200 eiro. 64 eiro ir valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts, ko ņem par pamatu, aprēķinot minimālo pensiju. 2020. gadā šo summu paredzēts palielināt līdz 80 eiro. Kas iespējams par 64 vai 80 eiro mēnesī?
Silvija Ozoliņa,
Aizkraukles novada pensionāru biedrības vadītāja
— Nedomāju, ka ar tādu summu iespējams iztikt, lai cik mazi būtu izdevumi. Arī dzīvojot personīgajā mājā, kad ir mazāki komunālo pakalpojumu maksājumi nekā dzīvoklī un kaut ko var izaudzēt dārzā, tas nav iespējams. Tad jāpārtiek tikai no maizes un jāpērk produkti akcijā. Tomēr tik un tā tas nebūtu iespējams, jo vajag taču arī citas nepieciešamās preces un, protams, zāles, jo pensijas vecumā lielākoties cilvēkiem ir veselības problēmas. Aizvadītajos gados medikamentu cenas paaugstinājušās vairākkārt. Situācijas bijušas dažādas, un esam piedzīvojuši laikus, kad nevarēja daudz ko nopirkt, jo nebija preču vai arī līdzekļu, bet kaut kā izdzīvojām. Arī mazo pensiju saņēmēji kaut kā iztiek, bet normāli tas nav.
Pašai nekad nav bijusi tik maza pensija, un vieglāk, protams, ja ģimenē ir divas pensijas, jo ikdienas maksājumi nav mazi. Tad kaut kas paliek citām lietām, bet daudz tas nav. Daudz kas atkarīgs arī no paša cilvēka — tie, kuri ir aktīvi un biežāk iet sabiedrībā darboties, nesūkstās, lai arī pensija, visticamāk, nav liela. Joprojām gan valstī nav taisnīga pensijas aprēķināšanas kārtība, kaut arī cilvēkiem ir liels darba stāžs. ◆
Iveta Arāja,
Neretas novada domes sociālā dienesta vadītāja
— Tā noteikti ir summa, par ko nevar izdzīvot, bet tikai kaut kā eksistēt, pat ar ģimenes atbalstu. Mazās pensijas valstī saņem galvenokārt tie, kuriem ir minimālais valsts nodrošinājums. Ja atbilst visiem nosacījumiem, iedzīvotājs var vērsties pašvaldībā, lai iegūtu trūcīgās personas statusu un gūtu atbalstu, piemēram, garantētā ienākumu minimuma pabalstu, kas Neretā ir 53 eiro mēnesī, bet citās pašvaldībās tas var būt lielāks.
Tomēr kopumā pašvaldībās tā ir liela problēma, jo ne vienmēr var šādiem cilvēkiem palīdzēt. Ja cilvēkam nav valstī noteiktā darba stāža, tad viņš nesaņem pat minimālo pensiju. Laukos arī nav ne zupas virtuves, ne dienas centru, kur pavadīt laiku, tikai lielākoties var saņemt pārtikas un higiēnas preču pakas. Tas gan ir neliels atspaids, jo vēl jau ir veselības problēmas, un zāles maksā dārgi. Grūti pateikt, kā šo problēmu valstī risināt, bet tā ir ļoti aktuāla. Šo summu vajadzētu vismaz dubultot un nākotnē vēl palielināt, jo ar tādu iztikt nevar. ◆
Dzintra Žilde,
Latvijas Pensionāru federācijas priekšsēdētāja vietniece
— Sociālā nodrošinājuma pabalstu piešķir pensijas vecuma personām, kuras nevar pierādīt 15 gadu darba stāžu. To izmaksā no valsts pamatbudžeta, un šogad netiek indeksēts. Jāpiekrīt, ka šī summa ir nepietiekama, lai varētu apmierināt visas pamatprasības, tādēļ personām ar tik niecīgu pabalstu valsts paredz dažādus maksājumu atvieglojumus, kā ārstu speciālistu apmeklējuma līdzmaksājumu, slimnīcu apmaksu, medikamentu iegādes kompensāciju. Uz pašvaldību saistošo noteikumu pamata personai tiek piešķirts trūcīgās statuss, iespēja saņemt Eiropas Savienības pārtikas un higiēnas preču pakas.
Katra pašvaldība izvērtē savas iespējas, cik lielā apmērā un kādā veidā sniegt palīdzību šādām personām. Turklāt katrs gadījums ir individuāls, piemēram, iemesli, kādēļ pensionāram nav bijusi iespēja strādāt algotu darbu, kādēļ pašvaldībai nav pamata piešķirt trūcīgās personas statusu. Tas varētu būt gadījumā, ja ir nekustamie īpašumi vai kopējā saimniecība, kura dod peļņu, pēc pašvaldības darbinieka personas dzīvesvietas izpētes lēmuma. Katras pašvaldības deputāts, tostarp arī Ķekavas novada domes deputāts, var rosināt savā novadā sniegt lielāku atbalstu saviem pensionāriem, kuri dažādu iemeslu dēļ nav strādājuši vairāk nekā 15 gadu, lai varētu saņemt pensiju atbilstoši nomaksātajiem nodokļiem. ◆
Pēteris Kalniņš,
pensionārs Aiviekstes pagastā
— Tā summa ir par mazu, lai izdzīvotu, kaut arī valstī ir cilvēki ar tik maziem ienākumiem. Pensionāri gan ir pieticīga sabiedrības daļa, jo vismaz mana paaudze jau bērnībā izbaudījusi trūkumu, kad pēc kara nekā daudz nebija. Pats to visu labi atceros. Tagad tāpat daudziem jādomā par iztikšanu.
Pats gan tagad nevaru sūdzēties, jo iztikai pietiek un paši daudz ko izaudzējam savā saimniecībā, bet visiem tā nav. Turklāt uzskatu, ka pensijas piešķiršanas kārtība nav līdz galam pareiza. Vai mēs esam vainīgi, ka dzīvojām laikā, kurā dzīvojām? Savulaik jau tādu bezdarbnieku nebija, visi taču strādāja un maksāja nodokļus. 1999. gadā saņēmu pirmo pensiju, kas bija 45 lati. Tad vēl uzskatīja, ka tā ir liela, jo citiem nebija pat tik daudz, arī represētajiem. Bija gan cilvēki, kuri prata izmantot situāciju, lai mākslīgi palielinātu sev pensiju, lai arī vairāk nav strādājuši. Likums to pieļāva, un iespēja bija, bet ne visiem. Taisnīga šī sistēma nav joprojām, arī attiecībā uz dažādiem pabalstiem. ◆
