Gandrīz puse jeb 40% Latvijas skolēnu vecumā no 14 līdz 18 gadiem norādījuši, ka vismaz vienu reizi bijuši piedzērušies — liecina Veselības ministrijas informatīvās kampaņas “Spēks pateikt NĒ!” pētījuma dati. Alkohola lietošana saistīta ar vēlmi iederēties kompānijā, taču atkarību izraisošo vielu lietošanai ir arī citi iemesli, piemēram, depresija, kas savukārt mēdz novest pie pašnāvības. Veselības ministre Ilze Viņķele informējusi, ka Latvijā ir otrs augstākais pašnāvību skaits Eiropas Savienībā, diemžēl starp pašnāvību izdarījušajiem ir arī bērni un pusaudži. Lai pusaudži ar psihiskiem un uzvedības traucējumiem laikus saņemtu palīdzību depresijas un pašnāvības riska gadījumos, Veselības ministrija kopā ar Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu, nodibinājumu “Bērnu slimnīcas fonds” un Pusaudžu resursu centru atklāja jaunu valsts apmaksātu pakalpojumu — palīdzību depresijas un pašnāvības riska mazināšanai. Vai Latvijas reģionos situācija ir mazāk aktuāla?
Nils Sakss-Konstantinovs,
bērnu psihoterapeits un Pusaudžu resursu centra vadītājs
— Par konkrētā pakalpojuma darbību Latvijas reģionos varēs spriest pēc šobrīd sāktās programmas rezultātiem un, protams, finansējuma. Šobrīd ārpus Rīgas programma pusaudžiem ar atkarību risku darbojas Liepājā. Ja izrādīsies, ka programma pusaudžiem un viņu ģimenēm ir vajadzīga un efektīva, varēs plānot darbību citviet. Reģionos pēc šāda pakalpojuma ir liela vajadzība. Redzam, ka problēmas Rīgā un Liepājā ir diezgan atšķirīgas, atšķirīgi arī pieejamie resursi. Atšķirīgas ir, piemēram, vielas, kuras jaunieši lieto Rīgā vai Liepājā, līdz ar to vajadzīgi dažādi speciālisti. Primāri mēs piedāvājam biheiviorālu (uzvedības) un psiholoģisku intervenci, kas ir vadlīnijās un pierādījumos balstītas medicīniskās palīdzības pirmā līnija. Otrkārt,tā ir pusaudžu psiholoģiskā izglītība un palīdzības plāna izstrāde, ko veido kopā ar viņa ģimeni un, iespējams, arī citiem iesaistītajiem pieaugušajiem. Lai arī viņu uzvedība ir ļoti impulsīva un to nevar ārstēt tiešā veidā, ir svarīgi nodrošināt, lai ap viņu ir drošības tīkls. Nav tā, ka grūtie pusaudži ir ģimenēs, kurās ir problēmas. Nereti viņi nāk no labvēlīgām ģimenēm. Pusaudžu garastāvokļa traucējumiem parasti nav viena ietekmējošā faktora. Tā ir smadzeņu predispozīcija, vide, ģimene, draugi, kas ietekmē vairāk par ģimeni. Pusaudžu pašnāvības ir pārsvarā impulsīvas un biežāk, ja tā var teikt, par laimi, runājam par pašnāvības mēģinājumiem un tās rodas bērniem, kas iepriekš nav ne runājuši, ne domājuši par to. Pabeigtas pašnāvības ir salīdzinoši retas. Jāņem vērā, ka pasaule ir subjektīva, un tas, kas pieaugušajam var šķist nesvarīgs, pusaudzim ir vissvarīgākais. Bieži tās tiešām ir nopietnas problēmas — traumatisms, vardarbība. Programmas darbībā ļoti svarīga ir pusaudža līdziesaiste. Nav jēgas no laba speciālista, ja jaunietis neizvēlas ar viņu komunicēt. Tāpat mums bija svarīgi, lai speciālisti neatrodas slimnīcā vai līdzīgā iestādē, kas daudzus atbaida. Mērīsim psiholoģisko iznākumu, kā mainījušies depresijas trauksmes rādītāji, kā arī uzvedība. ◆
Evija Smilgāja,
psihiatre un bērnu psihiatre
— Tā kā esmu bērnu psihiatre, tad ikdienā bieži saskaros ar pusaudžu depresiju. Redzu arī to, ka šos gadījumus pamana skolu psihologi, informē par to skolas darbiniekus un bērnu vecākus, mudina vērsties pēc palīdzības. Tāpēc nevar teikt, ka šajā virzienā darbība nenotiek, tomēr ne visus gadījumus atpazīst. Nereti to pamana tikai brīdī, kad bērns mēģina izdarīt pašnāvību vai viņam ir nopietnas domas par to. Nereti uzvedības pārmaiņas — rakstura maiņu, noslēgtību — pamana tuvākie draugi. Par šādiem gadījumiem ziņo arī sociālie darbinieki, un īpaši tas attiecināms uz nelabvēlīgām ģimenēm. Ja redzams, ka bērns ir depresijā, viņam vājinās interese par apkārt notiekošo, traucēts miegs un apetīte, tad nepietiks ar vienkāršu aprunāšanos draugu vai ģimenes lokā. Jaunietis jāsūta pie speciālista. Jauniešiem nereti ir zema paškontrole, viņiem grūti saprast savas emocijas, līdz ar to viņi ātrāk var izšķirties par pašnāvību. Problēmas bērnam sākas ar uzmanības, mīlestības trūkumu ģimenē, nevajadzības sajūtu. Viņš sāk meklēt atbalsta grupas, kompānijas, kuras viņu pieņem, un ātri gūst emocijas, kuru pietrūkst ģimenē. Arī atkarību veicinošu vielu lietošana noder ātrai piederības veicināšanai. Šādu vielu lietošana nomāc arī dabiskās vēlmes pēc mīlestības, intereses un veicina neapdomību uzvedībā, steigu, depresiju un pašnāvību risku.
Šādas problēmas aktuālas ir gan Rīgā, lielajās pilsētās, gan laukos, tāpēc, manuprāt, katrā lielākajā pilsētā vajadzētu ieviest pusaudžu atbalsta programmu. ◆
Ina Ciematniece,
izglītības psiholoģe, praktizē izglītības iestādēs Aizkrauklē un Koknesē
— Kokneses vidusskolā esmu psiholoģe, palīdzu tiem, kuriem ir mācīšanās traucējumi. Bērni, jaunieši ar atkarības problēmām pie manis nonāk retāk. Ar viņiem strādā citi speciālisti. Tā kā pašnāvību, atkarību tēmu šonedēļ akcentēja lielie masu mediji, tad nākamajā dienā arī Kokneses skolā kāds bija pamanījis aizdomīgas švīkas uz kādas meitenes rokas. Tas noteikti ir atbalstāmi, ka šo problēmu akcentē, liek ikdienā būt vērīgākiem. Depresija pieaugušajiem ir ļoti nopietna problēma, bet pusaudžiem vēl izteiktāka. Iemesli visdažādākie — jaunieši mēdz būt stresā, neapmierināti par kaut ko, par nepiepildītajām vajadzībām. Mūsdienās to ir arvien vairāk, un bieži vecāki vai kāds cits tās nespēj piepildīt. Arī mācību procesā jauniešiem nepieciešams “ekšens” (action — darbība angļu. val.), nemitīgi kas jauns, uzmanību noturošs. Skolotājiem, speciālistiem nav viegli. Nonākšana smēķēšanas, alkohola varā vairāk atkarīga no ģimenes. Varam skolā runāt par smēķēšanas kaitīgumu, nodrošināt ar informāciju, bet jaunietis atbild — man mājās tētis, mamma pīpē. Aizliegt smēķēt — to mēs nevaram izdarīt. Tas, ko varam, ir sadarbībā ar pašvaldības policiju novērot skolu un tās apkārtni, fiksēt dažādus pārkāpumus. Zinu, ka Skrīveru skolā, cīnoties ar šo problēmu starpbrīdī aizslēdz ārdurvis. Saistībā ar pašnāvībām un šo gadījumu novēršanu — skolotāji piefiksē un ziņo man par depresīvā, drūmā noskaņojumā esošajiem jauniešiem. Tiekos ar viņiem, runājam un nereti nonākam līdz problēmas saknei. Jaunietim šādas uzvedības problēmas nesākas pēkšņi. Gadās, ka tas ir noticis vairāku gadu garumā. Nevar zināt, kur ir smalkā robeža — kurā brīdī jaunietis ākstās, bet kurā domas par pašnāvību ir reālas. Tāpēc par šo problēmu ir jārunā, uz skolu jāaicina speciālisti, jaunieši jāizglīto. Arī klasesbiedriem nebūt vienaldzīgiem, jo, ja problēma ir atpazīta, atzīta, tikai tad to var risināt. ◆
