Tuvojoties vasarai, bērniem un jauniešiem ir daudz vairāk brīva laika nekā skolas dienās, tāpēc arī ielās un uz ceļiem sastopam krietni vairāk mazo gājēju, velosipēdistu, mopēdu vadītāju, skrituļotāju un bērnu uz skrejriteņiem. Kā vērtējat bērnu, jauniešu sagatavotību uz ceļa, ielās, ejot kājām, braucot ar velosipēdu, motorolleru (citiem braucamajiem)? Vai viņiem ir pietiekamas pamatzināšanas, lai droši piedalītos ceļu satiksmē, neapdraudot pašiem savu un citu drošību?
Ronalds Burnickis, kategorijas instruktors, veido “YouTube” izglītojošu kanālu autovadītājiem
— Bērnu un jauniešu sagatavotības līmenim noteikti vajadzētu būt augstākam. Apmācot jaunos autovadītājus, nereti novēroju, ka jaunieši neapdomīgi šķērso brauktuvi, radot satiksmei bīstamas situācijas. Šobrīd populāri kļuvuši elektriskie skrejriteņi, ar kuriem var attīstīt braukšanas ātrumu līdz pat 30 kilometriem stundā. Ik pa laikam var redzēt, ka jaunieši šķērso brauktuvi neatbilstošā ātrumā un autovadītājiem ir grūti tos laikus pamanīt. Runājot par to, ka skolās kādreiz skolā mācīja ceļu satiksmes noteikumus, tad noteikti atbalstītu šādu ideju, ka tam ir jābūt kā obligātam mācību priekšmetam. Tas uzlabotu satiksmes drošību, pats svarīgākais — pasargātu mūsu bērnus. Bērniem un jauniešiem būtu lielāka izpratne par ceļu satiksmes noteikumiem un bīstamības paredzēšanu. Noteikti vajadzētu rādīt piemērus, kādas ir sekas, ja netiek ievēroti ceļu satiksmes noteikumi, esot gan gājējam, gan velosipēdistam. Ja skolā mācītu ceļu satiksmes noteikumus, būtu tikai loģiski, ja pēc to apgūšanas tiktu kārtots eksāmens, lai iegūtu velosipēda un tie, kas sasnieguši 14 gadu vecumu, mopēda vadītāja apliecību. Iegūtās zināšanas noteikti 18 gadu vecumā atvieglotu visiem tik ļoti kārotās B kategorijas iegūšanas procesu. Lielākajai daļai jauniešu nav pietiekamu zināšanu par ceļu satiksmes noteikumiem. Šādā vecumā noteikti būtu jābūt zināšanām par gājēju un pasažieru pienākumiem, neregulējamu un regulējamu krustojumu šķērsošanu, priekšrocības zīmēm un papildu prasībām velosipēdu vadītājiem. Tiem jauniešiem, kam ir padziļinātas zināšanas par ceļu satiksmes noteikumiem, B kategorijas apliecības iegūšanas process rit raitāk, tāpēc visiem jauniešiem ieteiktu apgūt ceļu satiksmes noteikumu pamatus un nokārtot velosipēdista apliecību. ◆
Dainis Eglītis, Aizkraukles sporta kluba “Garām ejot” dibinātājs
— Vērojot notiekošo uz ceļa, var secināt, ka ir bērni un jaunieši, kuri labi orientējas un zina, ko darīt, bet ir arī daļa, kas nezina, kā uzvesties ceļu satiksmē. Televīzijā nesen bija sižets par to, kā uz pārbrauktuves notriec riteņbraucēju — viņam bija “uzliktas ausis”, un viņš, protams, neko nedzird, neko neredz. Tā ir ļoti izplatīta problēma. Arī gājējiem ir tas pats. Agrāk cīnījās par to, lai autovadītāji laiž gājējus uz gājēju pārejām, tagad jācīnās, lai gājējs vispirms pats pārliecinās par savu drošību, paskatās, vai autovadītājs viņu ir pamanījis. Nereti gājēji uzvedas tā, it kā gājēju pāreja būtu ietve, iet pāri tik droši, neuzskatot par vajadzīgu pagriezt galvu un pārliecināties, vai viņš ir pamanīts. Jāsāk ar gājēju izglītošanu, tāpēc domāju, ka jau bērnudārzā vajadzētu runāt par to, kā uzvesties ielās, uz ceļa, arī gājējiem un riteņbraucējiem vajadzētu apgūt pamatus — biežāk sastopamās un svarīgākās ceļa zīmes un apzīmējumus, lai saprastu, kā rīkoties attiecīgā situācijā.
Mājās ar bērniem vienmēr esam daudz runājuši par drošību uz ceļa, pārrunājam braukšanas stilus, apspriežam dažādas situācijas uz ceļa, iespējams, citi par to nemaz ģimenē nerunā. Diemžēl liela daļa esam padomju “produkts”, kam iecietība pret otru joprojām ir otrajā plānā, katrs iedomājas, ka viņš ir ātrākais, ka viņam ir galvenais ceļš, nevis to, ka tas visiem ir kopīgs. Lielai daļai joprojām nav iecietības pret otru — ja esmu automašīnā, tad riteņbraucējs ir nekas, tāpat arī ir ar gājējiem. Protams, par šo tēmu skolās jārunā vairāk, tas ir arī vecāku pienākums izrunāt ar bērniem, kā viņiem uzvesties uz ceļa, kā gādāt par savu drošību, lai neapdraudētu sevi un apkārtējos. ◆
Daiga Andersone, Pērses sākumskolas skolotāja
— Pērses sākumskolā ar bērniem ļoti daudz runājam un mācāmies par ceļu satiksmes drošību — tiklīdz ejam ārā no skolas, velkam gaismu atstarojošās vestes, uz ceļa vienmēr esam labi pamanāmi. Gājēju pāreju, kas ir pie pašas skolas, līdz šim ļoti bieži daudzi autovadītāji nerespektēja, tāpēc arvien mācāmies — pienākot pie gājēju pārejas, vispirms pārliecināmies, vai autovadītājs mūs ir ieraudzījis un vai viņš apstāsies. Ir bijis, ka automašīna nobrauc gar pašām kājām neapstājoties. Laukos bērni ļoti daudz brauc ar velosipēdiem, taču tikai retajam ir gaismu atstarojoša veste un ķivere, to redzu arī pati, kad ar automašīnu braucu mājās. Ļoti izteikti tas ir ziemā un diennakts tumšajās stundās. Ir daudz “neredzamo” gājēju, velosipēdistu un mopēdistu, kurus tiešām uz lauku ceļa tumsā ir ļoti grūti pamanīt. Par to jādomā visiem kopā, lielākā mērogā, ne tikai ģimenē un klasē. Piemēram, Pļaviņu velomaratonā bērnus braucienā palaida bez ķiverēm — jā, liekas, ka vecāki atbild par savu bērnu, taču arī tie, kas organizē tādu pasākumu, ir atbildīgi. Iepriekš par to jāpadomā un jābūt gataviem, ka daļai bērnu līdzi nebūs ķiveru, jo risks ir liels. Atceros, ka pati skolā mācījos ceļu satiksmes noteikumus, domāju, arī šodien tas būtu vajadzīgs. Apguvām ceļa zīmes, jo nereti laukos bērni uz skolu vai uz dārziņu iet pa vienu iemītu taciņu un tādas zīmes nemaz nav redzējuši, neievēro, kas viņiem ir apkārt. ◆
