Pirms 15 gadiem, 2004. gada 1. maijā, Latviju uzņēma Eiropas Savienībā (ES). Pirms tam 66,97 % Latvijas balsstiesīgo iedzīvotāju referendumā teica “jā” dalībai Savienībā. Toties vien trīs gadus iepriekš, 2000. gada jūnijā, aptaujājot iedzīvotājus, šāda nostāja bija tikai nedaudz vairāk kā trešdaļai. 1993. gadā ES Kopenhāgenas padome apstiprināja prasības jaunajām kandidātvalstīm, kas tām jāizpilda, lai varētu uzņemt. Prasības paredzēja demokrātiju nodrošinošo institūciju stabilitāti, likuma varu, cilvēktiesību, tostarp minoritāšu tiesību, ievērošanu, funkcionējošas tirgus ekonomikas darbību, kā arī spējas izturēt konkurenci ES, spējas uzņemties dalībvalsts pienākumus, tai skaitā politiskās, ekonomiskās un monetārās savienības uzdevumu īstenošanā. Kādi ir būtiskākie ieguvumi, esot ES? Vai sākotnējai iedzīvotāju skepsei pret dalību ES ir saistība ar to, ka Latvijā arī pēc 15 gadiem ir problēmas vairāku kritēriju izpildē?
Ansis Pūpols, žurnālists, Eiroparlamenta deputāta kandidāts no Nacionālās apvienības saraksta
— Lai arī referendumā par Latvijas iestāšanos ES piedalījās maz iedzīvotāju, rezultāts nebija negatīvs. Domāju, nevar būt diskusiju par nepieciešamību būt ES. Mēs esam Eiropas daļa un likumsakarīgi, ka pēc ilgajiem okupācijas gadiem atgriezāmies tajā. Tas būtu ļoti nedabīgi, ja Latvija būtu izlēmusi to nedarīt, jo skaidrs, ka nākamajā dienā mēs būtu citas valsts interešu sfērā. Vieni no ieguvumiem ir arī tiesiskie, jo ES prasa sakārtot tiesisko vidi, tajā skaitā cilvēktiesību ievērošana, un pārējiem standartiem vajadzētu būt atbilstošiem tai daļai, kurai mēs piederam. Ieguvēji bija zemnieki, dalība sekmēja reģionālo, kā arī ceļu infrastruktūras attīstību, uzņēmēji izmantoja struktūrfondu līdzekļus. Vienā brīdī attīstība pagriezās ekonomiskajā spirālē, kad visi saprata, ka naudas ir tik daudz, ka to vajag nevis investēt bet noēst — pirkt īpašumus un dārgas mašīnas. No tā esam mācījušies. Runājot par cilvēktiesību aspektu, ir daudzi uzlabojumi, tāpat strādā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB), bet joprojām ir gadījumi, no kuriem jāmācās, kā nedarīt. Tomēr nākotnē korupcijas apkarošanā Eiropai vajadzētu būt daudz lielākai nozīmei, jo viens KNAB nav cīnītājs. Nepieciešama ciešāka dienestu sadarbība, jo, piemēram, kukuļņemšanā apsūdzēto bijušo Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora vietnieku Vladimiru Vaškeviču Austrija atsakās izdot Latvijai tiesāšanai. Eiropas līmenī šādos darījumos apsūdzētos vajadzētu izdod automātiski. Pašlaik Eiropas, tajā skaitā Savienības, nākotne lielā mērā atkarīga no “Brexit” rezultāta. Ja Lielbritānija izstāsies, tai varētu sakot citas valstis. Pagaidām notikumi virzās, ka būs vēl viens referendums un, iespējams, izstāšanās nenotiks. ◆
Jānis Taurēns,
Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors, balvas “Gada vēsturnieks Latvijā 2016” saņēmējs
— Kopš neatkarības atjaunošanas Latvijas politika bija vērsta uz integrāciju rietumos, un ES bija dabisks mērķis. Šobrīd iesaistīšanos savienībā piesauc ļoti daudzos kontekstos, tajā skaitā drošības jautājumā. Filozofijas doktors lietišķajā matemātikā Eduards Bruno Deksnis savā grāmatā raksta: “Mēs esam pelnījuši iekļūt tajā labklājības lokā, kurš valda ap Baltijas jūru.” Ideja, stājoties Savienībā, bija par atgriešanos mājās, kurām esam bijuši piederīgi, bet varmācīgi atrauti. Viens no pētījumiem rāda, ka pateicoties savienībai sabiedrība Latvijā kļuvusi humānāka. Mazinājies noziegumu, autokatastrofu, abortu skaits. Pieaugušas dažādas tiesības, tajā skaitā minoritāšu, atcelts nāves sods, un Eiropa mūs joprojām turpina ietekmēt šajā virzienā. Referendumā par iestāšanos ES liels skaits — ap 30% — bija pret. Kādreiz bija doma, ka mēs īsti neesam izauguši līdz Eiropai. Agrāk bieži pieminēja terminu — kapacitātes trūkums, ko attiecināja uz valsts pārvaldes aparātu, kas nespēj izpildīt visas ES normas. Kā savulaik teica Andris Piebalgs — Latvijai bija jāadaptē 90 tūkstoši lappušu ar dažādiem normatīviem. Kaut kādā mērā gribas pietrūkst arī politiskajai elitei, piemēram, Stambulas konvencijas dēļ problēma ir mākslīgi uzpūsta. Valsts prezidentam vajadzēja pie sevis uzaicināt Saeimā ievēlētās partijas un pateikt, ka konvencija ir jāpieņem, citādi mēs pārējo valstu acīs izskatāmies pēc idiotiem. ◆
Jānis Vaivars,
Skrīveru novada zemnieku saimniecības “Ragāres” īpašnieks
— Mežonīgi strauja Latvijas attīstība, brīva kustība Eiropas robežās un ceļošana kopumā, kas kļuvusi ļoti elementāra — tie noteikti ir ieguvumi, kuri pirmie nāk prātā. Tā ir arī drošības sajūta — nevar neviens pa taisno iebraukt un izbraukt cauri. To domāju kara ziņā. Dalība ES ir arī tuvošanās civilizētajai pasaulei, nevis atpalikšana. Finanšu kapitāla mums nav, tāpēc jāstrādā un tas jāģenerē. To varu attiecināt uz “Ragārēm” un Latviju kopumā. Naudas nav daudz, tāpēc visas darbības notiek lēnām. ES nenoliedz nacionālo jautājumu, un tieši šajā virzienā vajag strādāt, jo pašlaik Eiropā vērojama liela viendabība. Piemēram, kāda jēga būtu braukt uz Austriju, ja tā būtu tāda pati kā Latvija? Visa sabiedrība Latvijā vēl nav ārpus sovjetiskās domāšanas, bet arī tas varbūt ir labi — vecā paaudze ir strādīgāka. Vajadzētu iemācīties nezagt. Neuzskatu, ka visām valstīm vajadzētu tiekties pēc kāda vienota standarta. Šobrīd katrs Eiropas gals ir pilnīgi citādāks. Salīdzinot Grieķiju ar Zviedriju, katrā ir pilnīgi atšķirīgi dzīves uzskati un nav vajadzības nolīdzināt visus pēc vienas mērauklas. Šādas runas man tiešām nepatīk. Esmu priecīgs, ja varu aizbraukt uz Āfriku un baudīt turienes apstākļus, kas nav civilizētā Eiropa, bet tieši tajā ir šī kontinenta šarms. Tāpēc Latvijas lauku videi nav jābūt vienādai, piemēram, ar Grieķijas. Atšķirīgais ir vajadzīgs. ◆
