Ik pavasari Latvija deg, un arī šis gads nav izņēmums. Iestājoties siltam laikam, cilvēki intensīvi dedzina pērno zāli, bet uguns liesmas nereti līdzi paņem arī cilvēku dzīvības, sadeg dzīvnieki, koki un ēkas. Kā apturēt šo neprātu, un vai vispār tas ir iespējams?
Guntars Laukazīle, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Zemgales reģiona brigādes Aizkraukles daļas komandieris
— Viss atkarīgs no cilvēku izglītošanas. Kamēr paši neapzināsies šīs rīcības sekas, nekas nemainīsies. Jāpieaug sabiedrības izpratnei par to, kādu postu rada kūlas dedzināšana. Arī sodi būtiski nemainīs šo situāciju. Tos saņem zemes īpašnieki, kuri nekopj savus laukus, un kopumā palielinājušās apstrādātās platības, tāpēc samazinās vietas, kur varētu dedzināt. Tomēr ir tādas, kur dedzina katru gadu. Viena no tām ir “Kalna Ziedu” pļavas pie Aizkraukles, kur cilvēki mēdz atpūsties. Kūlas sezonas laikā uz turieni mums ir ap 15 izsaukumiem. Kamēr visas pļavas nenodedzina, miera nav, jo acīmredzot cilvēki to uzskata par sava veida pavasara izklaidi un atpūtu. Iepriekšējos trīs gadus kūlas ugunsgrēku skaits bija samazinājies, bet šogad, šķiet, atkal būs lielāks.
Būtiski uzlabot situāciju var tikai attieksmes maiņa. Kamēr cilvēks pats nav saskāries ar sekām, daudz neaizdomājas. Tomēr kūlas dedzināšana nodara daudz posta, jo cieš cilvēki, dzīvnieki un īpašumi. Kad tas notiek, attieksme ir citādāka. Tā ka atkal “jāpārslimo” šis laiks, tāpat kā citas līdzīgas “slimības”. ◆
Inese Eiduka, Pļaviņu novada lauku attīstības konsultante
— Tas, iespējams, mazināsies tad, kad vairāk apkops zāles platības. Lauksaimnieki gan nav kūlas dedzinātāji, jo to liedz Lauku atbalsta dienesta prasības, ja vēlas saņemt platību maksājumus, ko cilvēki arī ievēro. Vietalvas pagastā šogad bija jau divi ugunsgrēki, kad, visticamāk, apzināti dedzināta kūla, un cilvēki tādā veidā mēģina sakārtot savus īpašumus, tikai nedomāja, ka uguns izplatīsies arī tālāk, nekā paredzēts.
Neesmu tik optimistiska, ka šo sērgu varētu izskaust pilnībā. Tagad ir arī ļoti sauss laiks, un vajag tikai mazu dzirkstelīti, lai sāktu degt nesakoptie lauki, bet arī ceļu malas, ko ne vienmēr sezonā pietiekami sakopj. Nereti lauksaimnieki saņem pārmetumus, ka apar laukus līdz pašam ceļam, bet atstāt zemes strēlīti kūlai arī negribas, jo nereti nav, kas to kopj. ◆
Guntis Grandāns, AS “Latvijas Valsts meži” struktūrvienības “Sēklas un stādi” direktors
— Pilnībā tas nav iespējams, jo šī “tradīcija” Latvijā dziļi iesakņojusies no padomju laikiem. Tā ietekmē esam izveidojušies par bezatbildīgu sabiedrību. Pie mums par visu it kā atbild citi, tikai ne mēs paši. Cilvēki daudzkārt pārmet, ka daudz kur vainīga pašvaldība vai valdība, bet paši nē. Cilvēki var nikni pārmest citiem, ko tie izdarījuši, bet tajā pašā laikā paši izmet savus atkritumus mežā, jo par to izvešanu taču ir jāmaksā. Tad kā atpestīšanu visi gaida Lielo talku, kad citi ar Valsts prezidentu priekšgalā ies vākt šos atkritumus. Taču dzīvē pašiem jāmaksā par visu, ja gribam dzīvot tīrā un sakārtotā vidē. Tāpat ir ar kūlu. Ja to dara kaimiņš — tas ir noziegums. Ja viss tomēr beidzas labi, vairāk gan priecājas, ka līdzās esošā paša pļava arī tīra. Tomēr, ja notiek nelaime, tad tas gan ir pelnīti. Tikai žēl, ka nākas ciest citiem. Piemēram, mežu īpašniekiem, kuriem izdeg jaunaudze vairāku hektāru platībā. Tie ir lieli zaudējumi, bet no tā cilvēka, kas pielaida uguni savai pļavai, bet tā izplatījās citu mežā, lielākoties jau nav ko piedzīt.
Šajās dienās biju darba darīšanās kokaudzētavā pie Lubānas, un līdzās tai arī dega. Nezinu, vai kāds to darīja tīši vai netīši, bet visu dienestu pārstāvji bija ieradušies notikuma vietā, tika tērēts laiks un līdzekļi. Arī pats esmu saskāries ar situāciju, ka netālu no mājas deg kūla, un tā bijusi draudīga. Tagad tas lauks ir pļauts, bet uguns var izplatīties arī pa mazu vai sazaļojošu zāli.
Vai mēs esam gatavi mainīt savu domāšanu? Grūti pateikt. Varbūt cerība ir uz jauno paaudzi, jo esošajai no saviem paradumiem atteikties grūti. ◆
