Aprīlī atkal pulcēsimies Lielajā talkā, lai koptu piegružotās vietas, kuras diemžēl neizdodas izskaust pavisam. Šogad, vācot atkritumus, rosināts tos arī šķirot, lai vieglāk nogādāt pārstrādei. Tomēr ne visi iedzīvotāji iesaistās atkritumu savākšanā un šķirošanā, radot kaitējumu apkārtējiem un dabai. Vai Lielā talka spēj mazināt atkritumu kalnus Latvijā un veicināt cilvēku apzinīgumu nemēslot?
Vita Jaunzeme, Lielās talkas projekta vadītāja
— Pozitīvā ziņa ir tā, ka atkritumu dabā paliek mazāk. Tas jūtams arī reģionos, jo vairākas pašvaldības šogad atteicās no talkas maisiem atkritumiem, bet strādās galvenokārt labiekārtošanā. Tā arī būtu ideālā vīzija, ka cilvēki sanāktu kopā, lai kaut ko uzlabotu, palīdzētu cits citam, nevis tikai vāktu atkritumus.
Tomēr šī problēma nav pilnībā atrisināma, jo cilvēku daudzums pieaug visā pasaulē, līdz ar to arī atkritumi, un vienmēr būs kāda daļa neapzinīgo, kuri tos metīs, kur pagadās. Lai to izskaustu, ar talku vien nepietiek, jāmaina domāšana un izglītošana. Tomēr talka šajā ziņā arī ir efektīvs līdzeklis, jo tā ir daļa audzināšanas — mācīt mīlēt dabu un nedarīt tai pāri. Šī izpratne gan pēdējā laikā ir devalvējusies, bet tā jāmaina, jo problēma jau ir sapratnē, nevis atkritumos. Ja mēs indējam dabu, tā indē mūs.
Ir tik daudz iespēju izmantot dabas veltes un neražot mākslīgas lietas, piemēram, plastmasu, kas ir bīstama. Tā jāsamazina ne tikai mūsu ikdienas apritē, bet arī dabā. Tāpēc šogad īpaša uzmanība pievērsta šķirošanai, lai redzam, cik liela ir šī problēma, un rīkotos arvien aktīvāk. ◆
Sarmīte Norvaiša, biedrības “Pļaviņu pļāvēji” vadītāja
— Arī biedrība ir piedalījusies Lielajā talkā, un kopām Kriškalnu kalna apkārtni, kā arī palīdzējām labiekārtošanā. Talka ir laba lieta, un mūsu darbs bija nozīmīgs. Ikdienā var redzēt, ka atkritumu dabā ir mazāk, lai gan vēl joprojām netrūkst — kāds tos aizved uz mežu, cits izmet pa automašīnas logu. Grūti pateikt, vai to iespējams izskaust pavisam, bet cilvēkiem tas nepārtraukti jāatgādina. Šī apziņas veidošana gan jāsāk bērniem ģimenē un skolā, vispirms nemēslot savas mājas priekšā un tad arī citur.
Šogad Lielajā talkā aicina šķirot atkritumus. Tāda iespēja cilvēkiem ir arī ikdienā, un ir labi, ka, piemēram, atsevišķs konteiners ir stiklam. Tikai ne vienmēr ir pārliecība, ka sašķirotos atkritumus vēlāk tik un tā nesaber kopā ar nešķirotajiem. Tomēr talkot vajag, jo tas arī veido lielāku izpratni par labāku rīcību. ◆
Žanna Murahina, Aizkraukles novada vidusskolas direktora vietniece
— Viena talka neko atrisināt nevar, jāmaina domāšana. Tieši ikdienas rīcība un attieksme var ietekmēt mūsu vides tīrību. Ja katru dienu apzināsimies, ka jāsavāc un jāšķiro atkritumi, jātaupa resursi un jābūt uzmanīgiem pret līdzcilvēkiem, kaut kas mainīsies.
Darbojos ar bērniem ekoskolā, kur arī par šiem jautājumiem daudz runājam un domājam. Tomēr tas ir ilgstošs process, kas jāsāk jau mazotnē. Skolas var turpināt ģimenē iesākto, lai gan dažkārt ir tā, ka bērns ir tas, kurš kaut ko iemāca saviem vecākiem, jo dažiem jautājumiem, iespējams, mājās vispār nepievērš uzmanību. Skolā mācu arī vides jautājumos tik pateicīgu mācību priekšmetu kā ģeogrāfija, kā arī daudz stāstu un rādu piemērus, jo viss ir saistīts. Tā ka ar vienu akciju kā talku visu paveikt nevar, tai jābūt sistēmai un ieradumam ikdienā. ◆
