Aristotelis savulaik teicis: “Skolotājs, kam bērni ir pateicību parādā par labu audzināšanu, ir godājamāks par vecākiem, kuriem bērniem ir jāpateicas vienīgi par savu nākšanu pasaulē: viņi ir dāvājuši tikai dzīvību, bet citi — labu dzīvi.”
Diemžēl šodien šo Aristoteļa atziņu visi kopā esam piemirsuši, nereti skolotājam aizmirstam pateikt paldies — par nesavtīgu darbu un par mīlestību, ko dod bērniem. Kā šodien pietrūkst sabiedrības attieksmē, lai skolotājs ar pārliecību varētu teikt, ka šī profesija ir prestiža? Vai skolotājs savā darbavietā šodien jūtas novērtēts vai tomēr nē, un kas būtu vajadzīgs, lai tā notiktu?
Lauma Mīlīga, Jaunjelgavas vidusskolas direktore
— Skolotājam šodien ļoti pietrūkst laba vārda un apkārtējo pozitīvas attieksmes. Jebkuram cilvēkam vajag tik maz — laba vārda, dzirdēt sakām: cik tev labi tas izdevās, cik tu šodien labi izskaties! Ir bērni, kuri bieži saka: paldies, skolotāj, es tagad sapratu! Manuprāt, sabiedrībā par daudz un apzināti tiek kultivēts, ka skolotājiem ir par maz, viņi visu laiku nepamatoti pieprasa lielāku atalgojumu, bet bērni tajā pašā laikā negrib mācīties, viņiem ir sliktas zināšanas. Izveidojusies liela plaisa starp skolotājiem un sabiedrību. Ļoti gribētos, lai būtu lielāka pretimnākšana, lai vecāki aizdomātos — kas notiek ar manu bērnu, kā es jums, skolotāj, varu palīdzēt un atbalstīt? Ja vecāki mājās par skolotāju bērna klātbūtnē runā slikti, apspriež skolotāja profesionālās iemaņas vai tās apšauba, tas, protams, veido arī bērna attieksmi, un tā nekad nebūs pozitīva, ja nemainīsies vecāku attieksme. Tikai kopā strādājot, mēs varam kaut ko panākt, vecākiem jābūt interesei par bērna mācību procesu, sasniegumiem un kļūdām. Ir daudz pasākumu, nodarbību, lekciju un vecāku kopsapulču, uz kurām vienmēr gaidām vecākus, bet diemžēl atsaucība ir maza. Pēdējos gados aicinu visa novada vecākus, priecājos, ka pie mums aktīvi brauc Daudzeses un Sunākstes pamatskolas bērnu vecāki, vienmēr var uzzināt daudz jauna, arī vecāki. Jāsēj vairāk pozitīvais, jo kritizēt, nonicināt otra darbu protam, bet kas cels skolotāja pašapziņu, ja nemitīgi no visām pusēm tikai sit un sit. Kas mūs cels? Domāju: ja rādi pirmais kādam ar pirkstu, tad paraugies apkārt, varbūt uz tevi pašu ir vērsti pat trīs pirksti! ◆
Ilga Kravale, Aizkraukles novada vidusskolas direktora vietniece
— Domāju, ka ir izveidojusies ļoti negodīga situācija, kā vērtēt skolotāja darba kvalitāti — ne jau tikai centralizēto eksāmenu rezultāti ir rādījums, pēc kā to noteikt. Negodīgi ir ar vienas formulas palīdzību pierādīt, kas ir un kas nav kvalitatīvas izglītības rādītājs, kas ir skolotāja darba kvalitāte, un pēc šiem rādītājiem spriest par skolotāja darba samaksu. Sabiedrībā skolotājs par daudz tiek noniecināts, tiek spriests par to, ka viņš nekvalitatīvi strādā, ikreiz ir arī negatīva sabiedrības attieksme, kad tiek runāts par skolotāju atalgojumu. Katrā profesijā ir kāds, kurš uz savu darbu nenāk ar prieku, taču uzskatu, ka lielākā daļa skolotāju tomēr ir entuziasti — viņi savu darbu dara par šo samaksu, dara to ar lielu atbildību un pēc labākās sirdsapziņas, rodot prieku savā darbā. Arvien biežāk var novērot, ka trūkst posma, kurā ģimene piedalītos sava bērna audzināšanā, bieži vecāki domā, ka to visu izdarīs skolā, bet tas ir ļoti grūti. Skolotāji to dara, bet ģimene tomēr ir pamats audzināšanas darbā. Skolotāji prot strādāt ar bērniem un vecākiem, izskaidrojot, veicinot sadarbību. Domāju, ka skolotājam vajag vairāk labu vārdu, vairāk viņa darba novērtējumu, ne tikai reizi gadā šīs profesijas svētkos, un tas ir atkarīgs no izglītības iestādes vadības, kā prot saviem darbiniekiem pateikt paldies par darbu. ◆
Gita Eriņa, Valles vidusskolas direktore
— Skolotāja darbam būtu jābūt prestižam kā tādam, tad arī sabiedrība raudzītos uz šo profesiju citādāk. Kāpēc skolotāju nenovērtē? Šī negatīvā tendence nāk no ģimenēm, jāmaina domāšana un attieksme. Bērni skolā pavada lielāko dienas daļu, skolotāji bērnos ļoti daudz iegulda. Cik tas prasa pacietības, mīlestības, vecāki nenojauš un nenovērtē. Skolotājs nenovada tikai mācību stundas, tā ir visa diena kopā ar bērnu, kurš atnāk uz skolu un stāsta ikdienišķas lietas, ko patiesībā nevajadzētu stāstīt, bet vecāki ar bērnu mājās nerunā. Vecāki daudzās ģimenēs strādā Rīgā, atbrauc ap pulksten 22 mājās no darba — kādas vairs sarunas par to, kā bērnam pagāja diena, kā viņš jūtas, kā veicas ar mājasdarbiem? Bērns bez tā nevar, tāpēc sev svarīgo uztic skolotājam. Negatīvu attieksmi pret skolotāja profesiju rada arī “bubulis” par to, ka skolotājiem visu laiku tiek palielināts atalgojums, bet tik un tā ir par maz. Mūsu skolā skolotājiem ir palicis mazāk kontaktstundu, nav vidusskolas klašu, līdz ar to gandrīz visiem šajā mācību gadā atalgojums ir samazinājies, retajam tas palicis iepriekšējo gadu līmenī. Skolotāji rudenī vēl ir spējīgi par sev raidītajām negācijām pasmaidīt, bet pavasarī būs grūtāk. Vajadzētu lielāku atbalstu no pašvaldībām, no izglītības pārvaldēm, skolotājam vajadzētu vairāk svētku, to ikdienas darbā pietrūkst. ◆
