Sanita Madalāne,
Salas vidusskolas direktore
— Es to uzskatītu par slēpšanos no realitātes. Dažādos pētījumos konstatēts fakts, ka šobrīd 99 procenti bērnu vecumā no 4 līdz 8 gadiem ikdienā lieto ekrānierīces. Vai aizliegums lietot skolā viedierīces, izmantot internetu apturēs skolēnu interesi par tehnoloģijām? Vai tas ir mērķis, ko vēlamies sasniegt? Skolai jau tā pārmet atrautību no pastāvošās realitātes, nespēju izprast skolēnu vajadzības un intereses. Progresīvi pedagogi mērķtiecīgi lieto šo skolēnu dabisko interesi, lai palīdzētu viņiem mācīties. Ir daudz lietderīgu lietotņu, ar kuru palīdzību pedagoga vadībā skolēni jēgpilni pilnveido prasmes, pārbauda zināšanas, apgūst prezentācijas rīkus, veic aptaujas. Mēs izvēlamies mācīties izprast. Šobrīd Salas vidusskola kopā ar Portugāli, Somiju un Spāniju īsteno “Erasmus+” starpskolu stratēģiskās partnerības projektu, kurā pilnveido savu kompetenci mācību procesā, izmantojot jaunas digitālās tehnoloģijas.
Skolai kopā ar skolēniem un vecākiem ir svarīgi izstrādāt vienotu taktiku, kā lietot viedierīces, lai tās kalpotu izglītības mērķiem, nevis veicinātu neveselīgu atkarību. Arī mūs uztrauc skolēnu fiziskā pasivitāte starpbrīžos, kad viņu uzmanību pārlieku piesaista viedtālruņu ekrāni. Esam novērojuši, ka kvalitatīva starppersonu komunikācija, aktivitātes svaigā gaisā, radošā darbība ir alternatīvas, kuras spēj ieviest līdzsvaru skolas ikdienā. ◆
Inese Kalnozola,
četru skolēnu māmiņa no Aizkraukles pagasta
— Tikai pozitīvi! Ideju, ka skolās bērniem tālruņus nevajadzētu lietot, es noteikti atbalstu. Tas disciplinētu bērnu un ļautu nedomāt par telefonu, izspēlējot kādu spēlīti vai pie mazākajiem pārdzīvojumiem zvanot vecākiem, tā padarot mammu tramīgu. Bērniem uz skolu vispār nevajadzētu ņemt līdzi telefonu, tikai ir viens noteikums — lai klases audzinātājs būtu sazvanāms, ja ir kaut kādas problēmas. Viens visai klasei izmantojams tālrunis, kuru izmantot, ja vecāki jāinformē, ka jāatbrauc uz skolu agrāk pakaļ vai citās situācijās — tā būtu laba alternatīva.
Manām meitām ir astoņi, puikām — 12 gadu. Puišiem sākumskolas klasēs nebija telefona, bet “lielajā” skolā viņi tālruņus daudz izmanto — gan starpbrīžos, gan stundās. Pozitīvais aspekts ir tas, ka daži skolotāji tālruņa izmantošanu ietver mācību procesā, kaut vai spēlējot intelektuālas spēles vai bērni stundās kaut ko kopīgi dara, izmantojot tālruņus. Citos gadījumos viņu domas novērstas no mācībām, jo ne visi bērni spēj sevi disciplinēt, stundā tomēr noliekot viedtālruni malā.
Esmu dzirdējusi, ka vecāki pērk bērnam parasto podziņu telefonu — lai viņu varētu sazvanīt, bet citādi to izmantot nevar. Lielākie bērni tomēr ārpus skolas vēlas komunicēt interneta vidē, tad šādas ierīces nederēs. Fakts ir arī tas — ja tu neesi kā pārējie, jūties atstumts. ◆
Sandra Māliņa,
I. Gaiša Kokneses vidusskolas skolotāja
— Labākais risinājums būtu šāds: jaunākajās klasēs tālruni atļaut lietot tikai pirms un pēc stundām, lai var sazināties ar vecākiem. Nevis nepārtraukta lietošana arī starpbrīžos, informēšana par katru sīkumu — tas nav vajadzīgs. Starpbrīžus var izmantot, lai bērni sarunātos savā starpā, nevis spaidītu tālruņa podziņas. Vidusskolas posmā, teiksim, jau sākot no 8. klases, skolēniem stundās jāmācās tālruni izmantot lietderīgi, kaut vai informācijas, faktu un argumentu atrašanai. Šādu zināšanu iegūšanai ir lielāka vērtība nekā tikai skolotājas stāstījumam. Mācību procesā var iekļaut viedtālruņu izmantošanu, taču ne visu laiku. Savukārt vidējā skolas posmā ir vissarežģītāk, jo bērni gan stundās, gan starpbrīžos tikai “spiež pa pogām”. Tā ir tāda bezjēdzīga darbošanās.
Mūsu skolas iekšējās kārtības noteikumos iekļauts, ka stundas laikā mobilos telefonus nedrīkst lietot, taču tas nestrādā, un lielākoties telefona izmantošana atkarīga no katra pedagoga prasībām. Es mēģinu cīnīties pret to. Saku bērniem: nolieciet ierīces un parunājiet savā starpā! Sākumā pasmejas, tad sāk sarunāties. Savstarpējā saziņa — ne tikai ar vienaudžiem, arī ar vecākiem — ir svarīgākais, kā šobrīd bērniem pietrūkst. Ne visi māk sarunāties, un starpbrīžos skolā ir briesmīgs skats: visi sēž, galvas noliekuši pār tālruņiem… Diemžēl šī problēma skar arī mana vecuma cilvēkus, ne tikai bērnus. ◆
