Latvijas Futbola federācija šonedēļ īpašā pasākumā parādīja valstsvienības jauno identitāti — logo, kurā ir vairogs, futbola bumba un Latvijas karoga krāsas. Turpmāk Latvijas nacionālā izlase pārstāvēs valsti ar zīmolu 11 vilki, kura kods meklējams latviešu simbolos. Federācija uzskata, ka tā sāksies jauns Latvijas futbola stāsts. Tikmēr Starptautiskās Futbola federācijas asociācijas pasaules rangā Latvijas vīriešu futbola valstsvienība ieņem rekordzemo 148. vietu. (2009. gadā bija 45. vietā.)
— Kas, jūsuprāt, būtu jādara, lai futbols Latvijā atdzimtu?
Antons Ciematnieks,
Aizkraukles futbola kluba “Veina” bērnu un jauniešu treneris
— Tas ir smags jautājums visai Latvijai. It kā jau Futbola federācijas iecere ir skaista — kaut kas jauns, skaisti saukļi… Taču domāju, ka pāreja uz to, lai bērnus no mazām dienām pareizi trenētu futbolā, būs ļoti sarežģīta. Mums valstī nav vienotas koncepcijas, lai pareizi un vienādi trenētu visus jaunos futbolistus. Varbūt kaut kādas ieceres šajā jomā ir, taču mēs, mazie klubi, par tām nezinām. Citas iespējas nav — jāatvēl vairāk resursu tieši bērnu futbola attīstībai. Visās valstīs tā strādā, arī veidojot bērnu futbola akadēmijas labākajiem. Vēl viens aspekts ir tas, ka no bērniem kā galveno kritēriju nevar prasīt rezultātu. Bērnus nav jāizdzen, bet Latvijā daudzi klubi prasa rezultātu, lai piesaistītu jaunos futbolistus. Es to nedaru, jo uzskatu, ka tas nav pareizi, un tāpat domā daudzi bērnu treneri. Būtu jārīko turnīri, kurā nespēlē par rezultātu — sarīkojam turnīru, nospēlējam un aizmirstam! Trenējamies tālāk bez salīdzināšanas. Ja federācija šo kārtību nemainīs, ilgi varam iestrēgt vienā posmā.
Uzskatu: lai kaut ko sasniegtu un mainītu Latvijas futbolā, daudz jādara, bet rezultātu varēs redzēt tikai pēc desmit, piecpadsmit gadiem. ◆
Elvis Stuglis,
profesionāls futbolists, spēlē futbola klubā “Riga FC”
— Uzskatu, ka Latvijā futbola sistēma jāsāk pārveidot no pamatiem, tātad — ar bērnu trenēšanu futbolā. Jāceļ sporta halles, jāsakārto treniņu sistēma un iespējas, turklāt ne tikai Rīgā, bet arī ārpus tās. Mēs nevaram pacelt tikai nacionālo izlasi un domāt, ka nu tikai futbols plauks un zels. Jāsāk ar mazumiņu, kā to darīja Islande — sāka ar bērnu futbola sakārtošanu, un gadu gaitā izveidoja stipru sistēmu. Ceru, ka arī mēs šajā jomā kādreiz tiksim līdz elitei.
Kāpēc futbola rangā esam tik zemu? Manuprāt, tā ir nolaidība, jo pēc Eiropas čempionāta finālturnīra 2004. gadā nāca nauda, bet to investēja ne tur, kur vajadzēja. Visu šo laiku dzīvojām uz vecajiem lauriem, taču futbols iet uz priekšu, attīstās, un visiem vajadzēja darboties, lai šo izaugsmi turpinātu, nevis pieļaut, lai stāvam uz vietas. ◆
Guntis Rūze,
spēlē futbolu komandā “Skrīveri”
— Manuprāt, Latvijā jāatvēl vairāk naudas futbolam. Jāpievērš uzmanība ne vien bērnu un jauniešu futbola treniņu sistēmai, bet arī tam, ka jaunietim, kurš izaudzis no bērnu klubu vecuma, nemaz nav iespēju tālāk trenēties šajā sporta veidā. Labākie tiek lielajos klubos Rīgā un citās lielās pilsētās, bet citviet Latvijā iespēju trenēties vairs nav, un atliek vien uzspēlēt tikai savam priekam.
Tāpat futbols nav prestižs sporta veids, jo arī profesionālie spēlētāji mūsu valstī īpaši daudz nepelna. Ja būs nauda, attīstīsies arī šis sporta veids.
Mani kā cilvēku, kuram patīk futbols, apbēdina mūsu valstsvienības zemā vieta pasaules mērogā, un šķiet, ka zemāk jau vairs nav, kur krist. ◆
