Labklājības ministrija aprēķinājusi, ka līdz gada beigām Latvijā varētu būt vismaz 90 profesionālo audžuģimeņu — tā dēvētās krīzes ģimenes un audžuģimenes, kuras uzņems bērnus ar īpašām vajadzībām. Pirmos bērnus šīs ģimenes varētu uzņemt augustā vai septembrī. Labklājības ministrija šo ieceri sauc par pamatīgu soli ceļā uz to, lai Latvijā bērnu namu skaits saruktu. Pieņemot jaunos Ministru kabineta noteikumus, Labklājības ministrija cer panākt, ka līdz 2021. gadam bērnu namu Latvijā vairs nebūs. Cik reāls, jūsuprāt, ir šāds mērķis?
Inguna Juhņeviča, skolotāja Aizkraukles pagasta sākumskolā, mamma, kas audzina bērnu aizbildniecībā
— Šis jautājums man ir ļoti aktuāls. Saistībā ar krīzes ģimeņu izveidošanu, varu nosaukt konkrētu piemēru. Manai draudzenei Astrai ir vienīgā audžuģimene Skrīveros. Pavasarī viņai bija situācija, kad kādas ģimenes tēvam, kurš audzināja bērnus, bija jāārstējas slimnīcā. Bērniem vajadzēja steidzami atrast pajumti. Astra viņus pieņēma un audzināja pusgadu. Audžuģimenes ir ļoti nepieciešamas. Var gadīties, ka vecāki, no kuru ģimenes bērns izņemts, tomēr nāk pie prāta un situācija sakārtojas, vecāki var saslimt, var nonākt cietumā. Šādos gadījumos ir liela starpība — nonākt ģimenē nevis institūcijā. Pati esmu bērnunamos viesojusies ap 50 reižu un neko pozitīvu tajos nesaskatu. Tas tiešām ir konveijers. Tāpēc, pat, ja bērns tikai mēnesi dzīvo audžuģimenē, ir desmitkārt labāk. Bērnunamus viennozīmīgi jālikvidē. Vienīgi var būt runa par ļoti slimiem bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem. Divas nedēļas pavadīju rehabilitācijas centrā “Vaivari”, redzēju, cik smags ir darbs ar šiem bērniem. Tādi bērni jāatstāj pansionātos. Cilvēkiem jāskaidro arī vārda “invaliditāte” nozīmi, jo sabiedrībai no šī vārda parasti ir bail. Arī cukura diabēts ir invaliditāte, bet tas nenozīmē nolemtību uz mūžu. Ir dažādas invaliditātes pakāpes. Esmu pārliecināta, ka mērķi — likvidēt bērnunamus Latvijā līdz 2020. gada izdosies sasniegt. Aizkrauklē rīkoja kursus audžuģimenēm un biju pārsteigta, cik daudz interesentu ieradās. Viņu vidū bija arī tādi, kuru ģimenēs nav bērnu, bet viņi labprāt tos uzņemtu. ◆
Iveta Muraška, audžumamma, Neretas novada bāriņtiesas locekle
— Arī mēs esam audžuģimene un šobrīd ar vīru pārrunājām situāciju, apzinājām, kas jādara mājā, kādi uzlabojumi jāveic, lai kļūtu arī par krīzes audžuģimeni. Lūgsim attiecīgās iestādes izskatīt mūsu iesniegumu. Tā ir iespēja bērnam būt ģimenē un jebkurā gadījumā tas ir labāk nekā nonākt bērnunamā. Vai varēs simtprocentīgi likvidēt visus bērnunamus — šaubos. Ir bērni, kuriem nepieciešama nemitīga, tajā skaitā arī medicīniskā aprūpe un uzraudzība. Dzīvojot ģimenē viena audžumamma ar tēti to fiziski nevar izdarīt. Jebkurā gadījumā bērnam nonākt svešās rokās nozīmē šoku, bet nonākot institūcijā, tas ir spēcīgāks. ◆
Inga Ķieģele, bijusī ģimenes krīzes centra “Dzeguzīte” Iršos vadītāja
— Bērnunamu kā formu jau sen neatbalstu un tajā laikā, kad strādāju “Dzeguzītē”, darīju visu, lai bērnunama tur nebūtu. Tāpēc izveidoju krīzes centru, kurā bērnu ievietot īsu laiku. Lai nākamo gadu laikā liela daļa bērnunamu bērnu nonāktu audžuģimenēs, nopietni jāstrādā pie sistēmas izveides. Tai jābūt caurspīdīgai, pārskatāmai. Jāveido psiholoģisks un finansiāls atbalsts. Nepieciešama arī audžuģimeņu uzraudzība. Nedrīkst būt valsts nostāja — še, ņemiet, tieciet galā, kā ziniet. Ģimenēm jājūt valsts atbalsts, jo tā pilda institūcijas funkciju. ◆
