Lai sāktu mērķtiecīgu darbu latviešu reemigrācijas veicināšanai, šogad Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija izveidojusi piecu reģionālo reemigrācijas koordinatoru tīklu. Koordinatoru uzdevums ir uzrunāt potenciālos reemigrantus un noskaidrot viņu vajadzības, sagatavot piedāvājumus par darba un dzīves iespējām Latvijā. Koordinatoriem būs jāuztur regulārs un atkārtots kontakts ar potenciālajiem reemigrantiem, kā arī jāveido personiska attieksme. Vai šis plāns būs veiksmīgāks par iepriekšējiem? Vai konkrēti jūs apsvērtu iespēju atgriezties Latvijā?
Ilze Dubere-Atardo, Milānas latviešu kora diriģente un Milānas latviešu skolas skolotāja
— Uzskatu, ka vairāk jāstrādā pie tā, lai tie cilvēki, kuri vēl dzīvo Latvijā, nejustos aizmirsti un vienaldzīgi varai. Lai uzlabojas dzīve uz vietas, lai nav jāmūk prom, lai sakārto ceļus un neslēdz skolas. Tad arī ārzemēs esošie cilvēki atgriezīsies. Citādi ir apburtais loks — laukos un mazpilsētās cilvēku nav, jo nav, kur strādāt, bet neveidojas darba vietas, jo nav infrastruktūras un arī noieta tirgus. Zinu, ka Itālijas latvietes, kuru vīri ir itāļi, lielākā daļa nepārcelsies uz Latviju savu ģimeņu dēļ. Nekādas programmas nepalīdzēs. Jo ko tur varētu darīt viņu vīri? Ne mazāk svarīgs aspekts ir arī klimata atšķirības! Zinu vairākas neprecētās sievietes, kuras ir atgriezušās Latvijā, jo te arī grūti atrast darbu un vienam dzīve padārga. ◆
Līga Druka-Smalkā, aizkraukliete, dzīvo Velsā, Lielbritānijā, astoņus gadus
— Reemigrācijas plāns nedarbosies, es netaisos atgriezties. Personīgi uzrunājot ģimenes, varbūt kaut kas arī sanāk, bet es tam neticu. Kāpēc uzņēmēji no Latvijas nebrauc uz Angliju, nerunā ar potenciālajiem darbiniekiem? Tāpēc, ka nevēlas maksāt astoņus eiro stundā. Tā vietā labāk izvēlēsies ievest migrantus no Uzbekistānas, Tadžikistānas, kuri strādās par trim eiro stundā. Varbūt strādājošajiem tas derētu, bet es nestrādāju veselības dēļ, man ir invaliditātes grupa. Arī vīram piešķirta grupa te, neraugoties uz to, ka nebija strādājis Lielbritānijā, bet tāpēc, ka viņš ir mans vīrs un es maksāju nodokļus. Zāles, ārstu pārbaudes — bez maksas, bet Latvijā zāles viņam izmaksātu ap 200 eiro mēnesī. Labvēlīga attieksme bija arī sākumā, pirms astoņiem, gadiem, kad vēl nepratu valodu, un to iemācījos darbavietā — apmaksāja skolotāju, kas nāca pie manis uz darbu reizi nedēļā darba laikā.
Esam te integrējušies un jūtamies ļoti labi. Esmu iesniegusi pieteikumu Lielbritānijas pilsonībai. Sabiedrība te ir citādāka nekā Latvijā. Te nejūtos atstumta vai lieka, un man neviens nav teicis, lai vācos prom. Tagad kopā ar vīru dzīvojam pašvaldības piešķirtā sociālajā dzīvoklī. Mums nav auto, bet Velsas valdība dod visiem, kam pāri 60, autobusa brīvbiļeti. To iedeva arī manam vīram pēc tam, kad reģistrēju viņu domē 2013. gadā. Mans ārsts uzrakstīja domei iesniegumu, un tagad mums ir brīvbiļete braucieniem pa visu Velsu.
Mums ir īpašumi Aizkrauklē — dzīvoklis, vasarnīca. Kur lai atgriežas tie, kam nav nekā? Ja nebūtu radu Latvijā, diez vai brauktu turp katru gadu, bet atbraukt pie savējiem ir daudz dārgāk nekā aizbraukt kur citur. Nestrādājam, bet varam atļauties ceļot. Pērn bijām septiņās zemēs, Latviju ieskaitot. ◆
Sarmīte Drapāne,aizkraukliete, dzīvo Zīgburgā, Vācijā, septiņus gadus
— Manas domas par šo pilotprojektu dalās. Protams, iepriecina, ka vispār tiek meklēti risinājumi, lai veicinātu tautiešu atgriešanos mājās. Daudzus no ieceres doties atpakaļ attur tieši neziņa un bailes par iztikšanu. Turklāt, tik ilgi esot svešumā, pat regulāri sekojot līdzi Latvijā notiekošajam, esam, tā teikt, izkrituši no aprites. Tāpēc ideja par reģionālajiem koordinatoriem principā nav slikta, un, iespējams, kādu daļiņu aizbraukušo uzrunās.
Diemžēl, no otras puses raugoties, māc šaubas, vai šīs aktivitātes tiešām būs pārliecinošas un vai tās vispār maz ir vajadzīgas? Ja jau mēs paši esam raduši iespēju aizbraukt, atrast dzīvesvietu, darbu un iedzīvoties svešā zemē, tad pietiktu uzņēmības arī atgriezties. Ir jābūt vēlmei doties atpakaļ, un šo vēlmi varētu rosināt tikai drošība par rītdienu, apzinoties, ka arī nākamajā dienā būs labi atalgots darbs, nodrošinot visu sadzīvei nepieciešamo. Diemžēl ilgtermiņā garantiju nav, un tā vien šķiet, ka arī šis projekts izgāzīsies kā veca sēta, nodokļu maksātāju naudai izgaistot vējā.
Manuprāt, pirmām kārtām nevajadzētu aizmirst par cilvēkiem, kuri vēl ir Latvijā. Lietderīgāk projektam paredzētos līdzekļus būtu ieguldīt viņos. Jārada jaunas darba vietas, jāsakārto veselības aprūpe, nodokļu sistēma, ļaujot cilvēkiem beidzot uzelpot. Jo, ja Latvija kļūs patīkama dzīvošanai, tad nevajadzēs nekādus mistiskus projektus, lai tautieši atgrieztos. Citādi var gadīties, ka aizbraukušos ar skaļiem saukļiem sauc atpakaļ, bet Latvijā esošie tikmēr krāmē koferus, lai dotos prom.
Tie, kuri gribēs, agri vai vēlu tik un tā atgriezīsies. Mūsu ģimene tuvākajā laikā par to nedomā, ne jau tāpēc, ka baidītos par iztikšanu, jo kurš meklē, tas atrod. Dēliņam Vācijas veselības aprūpe šķiet vispiemērotākā, un tas šobrīd ir pats galvenais. Turklāt drošība par rītdienu dod papildu motivāciju palikt tepat, Vācijā. Bet sapnis par atgriešanos Latvijā nekur nav zudis. Laiks rādīs. ◆
