Kamēr valdība arvien gaužas par traģisko demogrāfisko situāciju valstī, “pēta” to, kaldina plānus, kā dzimstību uzlabot, Korotkeviču ģimene, kurā aug četri bērni, cīnās pašu spēkiem, ne no viena neko negaidot. Bērni vasarā strādāja skolā, pelnot brīvpusdienas, bet vecākiem, lai dabūtu naudu, par ko jaunajam mācību gadam sagatavot trīs skolēnus un meitiņu bērnudārzam, reiz pat ir nācies pārdot bulli.
“Bundi” Daudzeses pagastā ir savrupa viensēta, pat vasarā vecais zemes ceļš ir diezgan grūti izbraucams. Līdz mājai no pagasta centra — pāris kilometru. Iebraucot sētā, pirmais iespaids — it kā būtu aizceļojuši pagātnē. Ēkas, pagalma iekārtojums un daba — te viss ir kā senatnē. Dzīvojamā māja un kūts kā sendienās ir zem viena jumta, un pirms atjaunošanas tā esot bijusi spilgti zilā rudzupuķu krāsā. Mairita Korotkeviča šīs mājas mantojusi no vecvecākiem, ar vīru Āri šurp pārcēlušies drīz pēc kāzām — pirms septiņpadsmit gadiem. Te izauguši arī visi četri bērni — Didzis mācīsies jau 9. klasē, Dāvis — 7., Dairis — 6., bet Gita apmeklēs bērnudārzu.
Mairita stāsta, kāda ir daudzbērnu ģimenes ikdiena laukos, kur katram ir savas vajadzības, bet iespējas — ierobežotas. Runājam arī par ģimenes noskaņojumu, gaidot jauno mācību gadu.
Ceļu “šķūrē” paši
— Pastāstiet, kāpēc izvēlējāties dzīvot nošķirti?
— Abi ar vīru esam vietējie — mācījāmies Daudzeses pamatskolā un dzīvojām vienā daudzdzīvokļu mājā. Daudzevas centrā gandrīz visi viens otram ir radinieki, viens par otru zina visu. Man tas nekad nav paticis. Man nepatīk arī pilsētās, kur viens otru nepazīst. Apmeklējot kursus Rīgā, pāris nedēļu man bija mocības — cilvēki dzīvo kā skudrupūznī, bet man patīk miers, klusums. Tā arī te iedzīvojāmies.
— Ir arī sava saimniecība?
— Kūtī ir gotiņa, teliņš, ir cūkas, vistas un pīles. Mums ir viss, lai ģimeni uzturētu, un veikalā pērkam tikai pašu nepieciešamāko. Protams, bērni kāro arī saldumus, taču uz pagasta centru nevienam tikai pēc gardumiem vien negribas iet, tāpēc iztiekam ar to, kas ir. Saimniecības darbos palīdz dēli, katram ir savi pienākumi, ja vajag, arī traukus nomazgā. Pagaidām Gitas lielākais “darbs” ir ķircināt brāļus, jo viņa no zēniem neatkāpjas ne soli.
— Kā bērni tiek uz skolu?
— Ar velosipēdiem, ziemā — kājām. Ja traktors izšķūrē ceļu — labi, ja nē — paši “šķūrē” sev ceļu. Lai tiktu uz darbu, esmu braukusi ar traktoru līdz centram, tālāk uz Aizkraukli ar autobusu. Ikdienā bērniem apmēram trīs kilometri jāiet kājām, pēc tam centrā ir skolas autobuss. Pēc citiem bērniem autobuss atbrauc gandrīz līdz pagalmam, bet pie mums nebrauc. Esot pārāk slikts ceļš. Neviens jau mūsu dēļ vien ceļu nelabos. Ar savu automašīnu divas reizes dienā izvadāt bērnus turp un atpakaļ nevaram atļauties. Zēni iet trijatā un ir pieraduši, tagad vairāk uztraucos par meitiņu — kad viņai būs jāsāk mācīties skolā, abi vecākie dēli skolu jau būs beiguši. Kopā ar Dairi iznāks iet tikai vienu gadu, pēc tam būs jāsoļo vienai.
100 latu divos
maisiņos
— Vai bērniem tas nav pārāk grūti?
— Tagad jau ir pieraduši. Būs saņēmuši kārtīgu dzīves rūdījumu, tāpēc esmu droša par saviem puikām — viņi dzīvē nepazudīs. Kad bērni bija mazi, viņu dēļ vienu brīdi nopietni apsvērām iespēju pārcelties tuvāk centram. Ja to neizdarījām toreiz, tad tagad esmu droša, ka nekur vairs nedosimies. Pagasta centrā dzīvo mani vecāki, un bērniem ir, kur palikt. Dēliem rīts sākas sešos — aiziet pie vecmāmiņas, pārģērbjas, paēd brokastis un dodas uz skolas autobusu. Vakarā arī vispirms dodas pie vecvecākiem un tad — mājās. Vairākas reizes nedēļā ir treniņi, tad režīms ir tāds, ka piecos pēcpusdienā pārnāk mājās, septiņos — atpakaļ uz skolu, desmitos vakarā ir pagasta centrā un tad jānāk vēl mājās.
— Kā gatavojaties jaunajam mācību gadam?
— Kaut gan skolēni ir trīs, arī meitai bērnudārzam daudz kas vajadzīgs, tāpēc rēķinu, ka mums jāsagatavo četri skolēni. Grūti. Iegāju grāmatnīcā, sapirku visu, kas vajadzīgs, samaksāju simts latu un izgāju ar diviem maisiņiem rokās. Pagājušajā gadā bija vieglāk, jo dēli strādāja “Kaln-ozolos”, tur vajadzēja ap eglītēm apravēt nezāles. Par saņemto algu paši sapirka arī skolas lietas, bet šogad darba nebija. Visi jau meklē pieaugušus strādniekus, kurš gribēs bērnus? Vienu gadu bija tā — nokāvām bulli, lai bērniem sapirktu mācībām vajadzīgo, jo citas naudas nebija.
— Vai bērni arī kaut kā palīdz?
— Viņi sev nopelnīja brīvpusdienas — strādāja skolā dažādus darbiņus, krāva malku. Tas ir ļoti liels atspaids. Gājām kopā ogās un sēnēs, tā pelnīja sev kabatasnaudu. Vecākais dēls krāj autovadītāja kursiem, jaunākie parasti iztērē saldumos. Ja vecākais dēls iegūs traktorista apliecību, nākamvasar varbūt kāds saimnieks pieņems darbā.
Dosies pīļu medībās
— Ko vēl darāt kopā?
— Jau vairākus gadus visa ģimene divreiz nedēļā vakaros spēlējam florbolu. Esam iesaistījuši arī tēti, dēli regulāri brauc uz sacensībām. Jaunākais dēls ir vārtsargs, vecākie — aizsargi. Es arī esmu vārtsardze. Kā pati smejos — esmu pietiekami “liela”, ieeju vārtos, un neviens nevar iemest! Patiesībā jau es domāju, ka zēni, spēlējot ar mammām, pret mums izturas saudzīgāk nekā pret pārējiem komandas biedriem un pretiniekiem. Pēc spēlēm man tik un tā regulāri ir zilumi, tad svārkos ilgi nevaru staigāt. Kopā braucam ogot, sēņot. Sestdien būs pīļu medību sezonas atklāšana, visi brauksim. Vīrs dosies pīļu medībās, mēs makšķerēsim. Vairākus gadus uzvaram šajās makšķerēšanas sacensībās! Atceros, uz zemledus makšķerēšanas sacensībām braucām, kad Gita vēl nestaigāja. Satuntuļota sēdēja blakus, bet visi bijām kopā.
— Kā šovasar atpūtāties?
— Lielākais piedzīvojums bija laivu brauciens pa Gauju Valmieras pusē. Uztraucos par meitu, domāju, vai viņai nebūs bail un mums nāksies palikt krastā, taču viņa bija sajūsmā. Lielākoties strādājām saimniecībā, ja dēli gribēja, aizgāja uz pagasta centru, uzspēlēja futbolu, bet pārsvarā bijām mājās. Mums ir izrakts liels dīķis, karstās dienas tur arī vadījām — peldoties un makšķerējot. Puikām pietiek laika, lai sastrādātu blēņas arī mājās.
— Teicāt — brauksiet pīļu medībās. Esat arī medniece?
— Vīrs ir kaislīgs mednieks. Dēli ir gājuši viņam līdzi par dzinējiem, taču tas ir ļoti grūts darbs, kamēr iemācās, kā jādara. Visvairāk ir bail apmaldīties, ja blakus gadās mednieki, kuri nepārzina mežu, var aizdzīt nepareizā virzienā. Vīram ir gadījies apmaldīties uz pāris stundām. Bija ziema, sals, un vairākas stundas tumsā viņš netika ārā. Zvanīja man, jutu, ka ir pārsalis un noguris, tad sazvanīju medniekus, un viss beidzās labi.
Mobilo tālruņu
bērniem nav
— Bērniem arī ir mobilie tālruņi?
— Nē. Nevaram atļauties visiem rēķinus samaksāt. Ir bijuši, tālruņi pat ir plauktā, bet kā jau bērniem — vajag draugiem piezvanīt, īsziņas aizsūtīt, un tad summiņa sakrājas. Mēs uzticamies bērniem. Neuztraucos, kad vieni aizbrauc uz mežu. Atļauju būt patstāvīgiem un ļauju saimniekot. Skolā bija salidojums, bērni palaida mūs uz balli, palika vieni un pieskatīja māsu. Ne mirkli neiedomājos, ka mājās kaut kas varētu nebūt kārtībā. Bez uzticēšanās nevar. Ja es tagad saviem bērniem neuzticēšos, tad — kad?
— Tomēr mūsdienu pasaulē ir citas prasības — sākot ar tālruni, beidzot ar modernu apģērbu. Vai tādēļ bērni necieš?
— Mēs ģimenē bijām trīs bērni, un mani vecāki audzināja tā, ka vispirms jāiemācās strādāt, pelnīt un tad domāt, kā naudu tērēt. Tā arī es audzinu savus bērnus, ka ikviens pirkums un vajadzība rūpīgi jāpārdomā. Par tālruņiem ir tā — paaugsies, pratīs novērtēt, tad arī domāsim, ko darīt. Ar apģērbu grūtāk — no vecākā dēla šis tas paliek “mantojumā” jaunākajiem.
— Vai kā daudzbērnu ģimene saņemat kādu sociālo palīdzību?
— Mana māsa ir sociālā darbiniece, esam pārrunājušas iespējas. Viņa man paskaidroja, ka noteikumi ir tādi — lai saņemtu palīdzību, mums nekas nedrīkst piederēt, bet mums ir zeme un automašīna, vai tad mēs to visu pārdosim? Tikai tāpēc, ka mums ir četri bērni, nekas vairāk mums nepienākas. Neesam arī neko lūguši. Vīrs lielākoties strādā mežā, iztiekam no viņa ienākumiem, daudz palīdz arī mani vecāki. Pērn pirms mācību gada sākuma gan saņēmām “palīdzību”: divas burtnīcas, zīmēšanas bloknotu un pildspalvu… Kā to četriem bērniem var sadalīt?
Gribētos lēkt ar
izpletni
— Vai neesat domājusi, ka valdība varētu vairāk gādāt par daudzbērnu ģimenēm, kamēr visas nav aizbēgušas uz ārzemēm kaut vai lielo pabalstu dēļ?
— Visa ģimene noteikti nekad nepamestu savas mājas. Pirms kāda laika vīrs bija devies peļņā uz Vāciju, taču izturēja tikai divas nedēļas. Sazvanījāmies katru vakaru, viņš ir īsts ģimenes cilvēks un ilgāku laiku nespēj dzīvot viens. Ar saimniecības darbiem mēs mājās vēl tiktu galā, jo puiši jau ir lieli palīgi, taču emocionāli vīra ļoti pietrūka. Esam komanda, un katram tajā ir sava loma.
— Vai ikdienas rūpēs par saimniecību un bērniem atrodat laiku arī sev?
— Kad zēni ir skolā, paliekam ar meitu divas vien — lasām grāmatas, spēlējamies un apdarām mājas darbus. Man pietiek šo atelpas brīžu, vairāk nemaz nevajag. Esmu liela avantūriste — patīk iesaistīties piedzīvojumos, no kuriem sākumā ir bail, tomēr interese izmēģināt ko jaunu ir lielāka. “Jātur” līdzi ģimenes vīriešiem. Gribētos kādreiz lēkt arī ar izpletni, bet bail no augstuma. Uz mājas jumta varētu uzkāpt, bet augstāk — diez vai. Atceros, kā abas ar draudzeni reiz kāpām ugunstornī. Viņa kāpa pa priekšu, es aiz viņas. Tikusi pusē, viņa paskatījās lejā, un viņu pārņēma panika. Sāka kliegt un tā iekrampējās margās, ka nevarēju dabūt lejā. Mamma bija zirgkope, un bērnībā es daudzos darbos viņai palīdzēju, tobrīd atcerējos, kā rīkojās ar zirgiem, kad viņi neklausīja vai baidījās kaut kur iet. Aizsēja acis, un zirgs paklausīja. Tā es arī draudzenei uzmetu jaku uz galvas, teicu — ja neko neredzi, nav jābaidās, un tikai tā dabūju viņu pa stāvajām kāpnēm lejā.
