Populārs ir teiciens par kurpnieku, kurš pats staigājot bez apaviem. To gan nevar teikt par galdnieku Edgaru Štālu, kura mājās Vietalvas pagastā ir daudz paša darināto mēbeļu.
Populārs ir teiciens par kurpnieku, kurš pats staigājot bez apaviem. To gan nevar teikt par galdnieku Edgaru Štālu, kura mājās Vietalvas pagastā ir daudz paša darināto mēbeļu.
Šajā mājā patīkami raudzīties uz priekšmetiem, kuri iederas ikvienā telpā un veidoti ar izdomu. Katram galdiņam, skapītim un plauktiņam ir savs akcents, kas to atšķir no veikalos nopērkamās produkcijas.
Koks nav pārtapis tikai mēbelēs, bet izmantots arī telpu apdarei. Par mājas rotu noteikti var uzskatīt priedes kāpnes. Tās ir Edgara roku darbs, tikai reliņi nav paša virpoti, bet nopirkti.
Materiālus apvieno
— Idejas lielākoties rodu žurnālos. Agrāk vairāk patika kaut ko izdomāt, bet tagad nav tik daudz laika. Mēbelēm galvenokārt izmantoju priedi. Kokmateriāls pēdējā laikā kļuvis krietni dārgāks. Ja vēlas labu kvalitāti, jāmaksā vēl vairāk. Furnitūru gan var izvēlēties visdažādāko. Agrāk izvēles nebija, bet tagad visu var pieskaņot,— stāsta Edgars Štāls.
Izgatavot mēbeles Edgars neuzskata par ienesīgu nodarbi, jo jāiegulda liels darbs. Cilvēku rocība bieži vien arī nav tik liela, lai tās individuāli pasūtītu. Turklāt veikalos ir plašs Polijā ražoto mēbeļu klāsts. Tām ir salīdzinoši zemas cenas, jo lielākoties izgatavotas no lamināta. Cilvēki labprāt izvēlētos masīvkoka mēbeles, bet tās ir krietni dārgākas. Tāpēc nereti meistari dabīgo un mākslīgo materiālu mēbelē apvieno.
— Šobrīd piedāvājums un iespējas mēbeļu ražošanā ir plašas. Ja grib strādāt, nepārtraukti jāinteresējas par jaunumiem. Neapšaubāmi grūti salīdzināt situāciju Rīgā un ārpus tās, jo atšķiras cilvēku pirktspēja, — saka galdnieks.
Prasa logus un durvis
Ikdienā Edgars ir galdnieks SIA “Spāre”. Šobrīd cilvēki vairāk pieprasa logus un durvis, bet mēbeļu izgatavo maz.
— Ja nepieciešams, vajadzīgo mēbeli nomēru, sagataves pasūtu citur un te uz vietas tikai samontēju. Mēbeļu izgatavošanai vajag specifiskākas iekārtas, kādu pagaidām firmai nav. Tomēr pamazām galdniecība paplašinās, — stāsta Edgars.
Tēva pēdās
Galdnieka amatu viņš savulaik apguva Cēsu arodvidusskolā. Praksē un vēlāk arī pēc skolas beigšanas strādājis par galdnieku “Daiļrades” cehā Pļaviņās. Tur lielākoties vajadzējis suvenīru pelēm galvas virpot un izgatavot paplātes glāzēm. Pēc dienesta armijā sāka strādāt par autovadītāju Vietalvā, bet pēc laika tomēr izlēmis strādāt savā profesijā. Kad kolhozu likvidēja, veidojās uzņēmums, kur darbs turpinās vēl šobrīd.
Pa šiem gadiem Edgars izgatavojis dažādas lietas. Īpaši ekskluzīva pieprasījuma gan nav bijis. Savulaik daudz virpojis arī svečturus, un cilvēki labprāt tos pirka. Tagad vairāk pasūta praktiskākas lietas, un nav arī vaļas “knibināties” ap tādiem smalkumiem.
Tēva darbu turpina dēls Vairis, kurš arī mācās par galdnieku Cēsīs. Edgars atzīst, ka puisis šo profesiju izvēlējies bez citu pamudinājuma. Dēls allaž palīdzējis tēvam darbā, tāpēc galdniecība viņam nav sveša.
