Gide ar vēsturnieces un mājturības skolotājas izglītību. Sākusies jaunā tūrisma sezona, un koknesietei Spodrai Briedei brīvā laika paliek mazāk. Viņa vada ekskursijas Kokneses parkā un pilsdrupās.
Gide ar vēsturnieces un mājturības skolotājas izglītību
Sākusies jaunā tūrisma sezona, un koknesietei Spodrai Briedei brīvā laika paliek mazāk. Viņa vada ekskursijas Kokneses parkā un pilsdrupās. Par gidi viņa kļuva pirms astoņiem gadiem, kad apstākļu spiesta palika bez darba.
Runā, kamēr mute sausa
— Kāpēc kļuvāt par gidi?
— Tas notika gluži nejauši. Līdz tam strādāju firmā “Lattelekom”, taču 2000. gada 1. maijā uzņēmuma reorganizācijas dēļ paliku bez darba. Domāju, ko darīt. It kā vasara būtu brīva, taču nevar jau sēdēt, rokas klēpī salikusi. Atcerējos, ka man taču ir augstākā izglītība vēsturē. Devos uz tūrisma informācijas centru Koknesē un pieteicos par gidi. Tajā vasarā katru dienu gāju uz parku un gaidīju, vai kāds vēlēsies ko uzzināt par Kokneses un pilsdrupu vēsturi. Bija tukšās dienas, kad neatnāca neviens, bet bija dienas, kad ekskursantu bija daudz un vakarā mute no runāšanas bija sausa. Atceros, reiz šādā dienā, jau vēlā pēcpusdienā, bija kāda grupa, kura pēc pilsdrupu apskates vēlējās braucienu ar plostu. Tas nozīmē vēl pusotru stundu stāstījuma. Tajā dienā labi nosauļojos, bet vakarā varēju sazināties vairs gandrīz tikai ar zīmēm…
Jāpiedāvā “rozīnītes”
— Kam vieglāk stāstīt — bērniem vai pieaugušajiem?
— To grūti pateikt. Labi klausītāji var būt gan bērni, gan pieaugušie. Ja ir liela bērnu grupa, trešā daļa noteikti ies un mēģinās kaut ko skatīt paši. Viņiem neinteresē, ko stāsta gids. Ja grupā ir mazi bērni, jāstāsta vienkārši, saprotami un, galvenais, interesanti. Viņiem jāstāsta par Kokneses nosaukuma rašanos, teiku par Pērsi, jāatrod kāda “rozīnīte”, ar ko viņus aizraut. Protams, jāizmanto žesti un mīmika. Ja runāsi sausi, viņiem būs garlaicīgi. Nedaudz vecākiem bērniem jau var stāstīt, izmantojot skolas mācību programmu — viduslaiku vēsturi, kurā Koknesei bija nozīmīga loma. Vidusskolēniem var stāstīt vēl vairāk. Bērniem ļoti patīk, ja ir kādi šova elementi. Piemēram, es uzdodu jautājumus un, ja atbilde ir pareiza, dāvinu uzlīmes ar Kokneses simboliku. Tas bērniem ļoti patīk.
— Un pieaugšajiem?
— Kā kurai grupai. Ir izklaidīgi klausītāji, kuri vēlas tikai skatīties, ir arī ļoti ieinteresēti cilvēki ar labām priekšzināšanām. Reiz gadījās kāds vīrietis, kurš mēģināja palielīties ar savu erudīciju, iebilda un laboja manis teikto. Nācās palūgt viņu diskusiju izbeigt un nebojāt atmosfēru. Visinteresantākās ir pensionāru grupas. Viņi pēta stendos izvietotās fotogrāfijas un atceras laiku, kad pilsdrupas vēl bija kalna galā, kura pakājē līkumoja ceļš. Viņi viens otram stāsta seno laiku iespaidus. Visjautrākie ir latgalieši. Viņi plēš jokus un pat mēdz dziedāt. Esam gājuši estrādē dziedāt. Tikai reizēm man ir kauns, jo vietējie estrādi mēdz piecūkot. Labi, ka jaunieši iet un “tusē” parkā, bet pēc sevis nekārtību tomēr nedrīkst atstāt.
Krāj avīžrakstus
— Vai bija daudz jāiemācās, lai strādātu par gidi?
— Jāmācās bija daudz, lielākoties Kokneses vēsture. Kursos gan negāju un visu apguvu pašmācības ceļā. Man bija padomju laikā izdotās grāmatas par Koknesi. Atradu arī vienu Ulmaņa laikā izdotu grāmatu. Taču tajās nebija nekādu teiku. Tās atradu dabas un vēstures kalendāros. Materiāli lēnām sakrājās, un nu jau ir pilnas desmit lielas mapes.
— Kur ņemat materiālus?
— Daudz interesanta var atrast laikrakstos. Gan savlaik “Komunisma Uzvarā”, gan tagad “Staburagā”. Jāzina, kas notiek pagastā, un avīze ir labākais veids, kā to uzzināt, jo tā ir visīstākā jaunāko laiku vēstures grāmata. Cilvēki bieži vien zina interesantas lietas, kuras neizlasīsi nevienā vēstures grāmatā. Krāju avīzes, izgriežu no tām materiālus un apkopoju mapēs. Bieži vien cilvēki, kuri atnāk uz pilsdrupām, mēdz pavaicāt arī par šīsdienas notikumiem, un es varu viņiem par tiem pastāstīt. Arī bērniem ir interesanti uzdot jautājumus par Koknesi. Bieži vien vietējie nezina, kur agrāk bija tirgus laukums, kur bija Kosmosa iela, Klušu tilts vai, piemēram, ka pagastā agrāk bija lidlauks. Visbiežāk atbild, ka lidlauks bija Bebros, taču lauksaimniecības aviācijas lidaparāti savlaik nosēdās arī Krievkalna salā.
Divdomīgs uzraksts
— Ko interesantu esat atradusi par Kokneses vēsturi?
— Skolotāja Milda Mūrniece par Kokneses parku kādreiz stāstīja interesantu gadījumu. Neviens nezina, vai tas patiesībā noticis, taču parkā bijis kāds neparasts uzraksts. Parks piederējis baronam. Ja zemnieki vēlējušies parkā rīkot balles, dančus vai kādus citus pasākumus, baronam bija jāprasa atļauja. Barons arī atļāvis, taču ar noteikumu, ka visam jābūt kārtībā, bez pārkāpumiem. Bet ikdienā barons neesot gribējis, ka zemnieki staigā pa parku. Tāpēc tur bijis uzraksts “Zemniekiem parkā caureja aizliegta”. Saprotiet šo uzrakstu, kā gribat… Bērniem patīk arī nostāsti, kāpēc Pērsei ir tāds nosaukums.
— Un kā ar ārzemniekiem?
— Ar ārzemniekiem jābūt īpaši uzmanīgiem. Reiz vadīju ekskursiju igauņu grupai. Viņiem līdzi bija vēstniecības darbiniece, kura tulkoja. Jau sākumā viņa mani brīdināja, lai nesaku vārdu “Pērse”. Tā vietā jāsaka “neliela upīte”. Izrādās, šis vārds igauņu valodā ir visai rupjš kādas cilvēka ķermeņa daļas apzīmējums. Izvairījos no šī vārda izrunāšanas. Taču igauņi aizbraukuši uz Aizkraukli un tur pie viesnīcas “Pērse” smējušies un fotografējušies.
— Kādās valodās varat vadīt ekskursijas?
— Latviešu un krievu. Sarunvalodas līmenī zinu arī angļu valodu, taču ar to nepietiek, lai vadītu ekskursijas.
— Vai gadījušies arī kuriozi?
— Protams. Gadījies, ka pēc jaukas ekskursijas mani “paņem līdzi”. Tā esmu pabijusi gan lielāku jubileju svinībās, gan kāzās. Tie ir jauki brīži, ko atcerēties. Turklāt uzreiz var redzēt, no kura novada cilvēki atbraukuši, no pilsētas vai laukiem. Laucinieki ir sirsnīgāki un vienkāršāki.
Divas augstskolas
— Strādājat arī par vēstures un mājturības skolotāju. Kā nokļuvāt skolā?
— 2002. gada nogalē mani uzaicināja strādāt Kokneses speciālajā internātpamatskolā, jo savlaik pēc vidusskolas beigšanas šādā skolā biju strādājusi. Protams, piekritu. Pēc gada man piedāvāja mācīt vēsturi arī Kokneses vidusskolā — mācību gada sākumā no darba aizgāja skolotāja Upeniece. Man bija iespēja darbu abās skolās apvienot, un es neiebildu. Taču vēlāk bija vajadzīga mājturības skolotāja. Un es biju kā plāksteris, kuru uzlīmē tur, kur nepieciešams.
— Vajadzīga taču atbilstoša izglītība?
— Vēsturnieces izglītība man jau bija, tāpēc 2003. gadā iestājos Lauksaimniecības universitātē Jelgavā, Mājsaimniecības institūtā. Pēc divarpus gadiem ieguvu mājturības skolotājas diplomu. Laikam jau liktenis piespēlē tās īstās izdevības. Stājās spēkā likums, ka skolā nedrīkst strādāt bez pedagoģiskās izglītības. Speciālajā skolā mājturību mācīja ļoti jauka skolotāja Vītoliņa. Viņai līdz pensijai bija palikuši tikai daži gadi. Diemžēl viņai bija jāaiziet tieši šī iemesla dēļ. Savukārt es tikko biju ieguvusi mājturības skolotājas diplomu. Tagad studēju maģistrantūrā pedagoģiju. Vairs tikai jāuzraksta maģistres darbs. Taču es labprāt gribētu mācīties vēl un iegūt arī gides sertifikātu.
— Kāpēc izvēlējāties vēsturnieces profesiju?
— Man interesē seni notikumi. Citi gan teic, ka vēsture ir “sauss” priekšmets, tomēr tam nepiekrītu. Galvenais, ir mācīt vēsturi tā, lai bērniem būtu interesanti. Kad es mācījos, tiešām nezināju, kā visu iegaumēt. Taču tad man vēl nebija tādas apjausmas par laiku. Ir grūti notikumus sakārtot pareizā secībā. Nevar mācīties tikai ciparus. Jāatceras nozīmīgākie gadi un datumi. Pārējos notikumus var atcerēties tā — “tas notika pirms 100, 200 vai 300 gadiem”.
Apceļo Latvijas pilis
— Vai pašai patīk braukt ekskursijās?
— Protams, tā ir lieliska atpūta. Tālākais ceļojums bija uz Lielbritāniju. Tā gan nebija ekskursija, bet mācību brauciens. Šajā zemē nodzīvojām mēnesi. Katru sestdienu un svētdienu kaut kur braucām. Apmeklējām Birmingemu, Šekspīra dzimteni Stretfordu pie Eivonas, Blekpūlu. Tajā laikā likās — cik pasaule ir skaista! Cik viss sakopts! Tagad situācija mainījusies arī Latvijā. Kaut vai tepat Koknesē. Cilvēki cenšas sakopt sētas, un nav svarīgi, cik maksā žogs. Galvenais, lai viss ir tīrs un skaists. Taču vissiltākās jūtas pārņem, kad no svešuma atgriezies Latvijā. To vislabāk izjutu, kad pārbraucu no Lielbritānijas. Pārlidojām Dānijas salas, un, kad ieraudzījām Latvijas zaļo mežu, asaras ritēja pa vaigiem. Arī lidostā raudāju, un meita mani mierināja. Viņa bija nopirkusi rupjmaizes klaipiņu, un pa ceļam uz mājām es to pa gabaliņam vien apēdu. Tobrīd šķita, ka pasaulē nav nekā garšīgāka.
— Pa Latviju arī ceļojat?
— Pagājušajā gadā kopā ar draudzenēm apceļojām Latvijas pilis un muižas — gandrīz 40. Un tagad es droši varu teikt — nevajag doties uz ārzemēm, bet gan paceļot pa Latviju. Ir vērts. Turklāt ceļojumi visu vasaru te maksā tikpat, cik tālāks ārzemju brauciens.
— Uz kuru valsti jūs gribētu aizbraukt?
— Tādas ir vairākas. Es labprāt paceļotu pa Ķīnu un Indiju. Tur ir skaista un savdabīga daba. Savukārt kā vēstures skolotājai man gribētos aizbraukt uz Grieķiju un savām acīm redzēt vietas, kas tik daudz reižu aplūkotas attēlos.
— Ko darāt brīvajā laikā?
— Labprāt adu, lasu grāmatas.
***
vizītkarte.
VĀRDS, UZVĀRDS: Spodra Briede.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1952. gada 15. septembris, Koknese.
IZGLĪTĪBA: augstākā, Daugavpils universitāte, Latvijas Lauksaimniecības universitāte.
NODARBOŠANĀS: vēstures un mājturības skolotāja, gide.
ĢIMENE: šķīrusies, meita Aija.
VAĻASPRIEKS: adīšana.
HOROSKOPA ZĪME: Jaunava.
