Nule aizvadītā lūšu medību sezona īpaši veiksmīga bijusi vīriem, kuri medī Kokneses mežniecības teritorijā — nošauti pieci lūši.
— Līdz 2008. gada 1. aprīlim Kokneses mežniecības teritorijā — Kokneses, Iršu, Bebru, Aizkraukles un Skrīveru pagasta mežā — bija uzskaitīti 26 lūši. Tas ir liels skaits 28 tūkstošos hektāru meža, — saka Kokneses mežniecības mežzinis Modris Gaidis.
— Nomedījamo dzīvnieku skaitu nosaka, ņemot vērā uzskaitīto dzīvnieku daudzumu. Kokneses mežniecībā lūsis jau vairākus gadus nav retums. Šos uzmanīgos zvērus, kuri parsti izvairās no sastapšanās ar cilvēku, var ieraudzīt ne tikai mednieki, bet pat nejauši gājēji lauku ceļa malā. Tas nozīmē, ka lūšu mežā tiešām ir daudz. Kopumā Sēlijas virsmežniecībā bija atļauts nomedīt 11 lūšu.
Skaistais meža kaķis nebūt nelīdzinās mīlīgajam mājas mincim. Lūsis ir plēsējs, kurš, ne mirkli nešauboties, uzbruks medījumam un vienmēr izvēlēsies svaigu barību. Par viņa upuriem visbiežāk kļūst zaķi, stirnas un bebri. Aprēķināts, ka viens lūsis gada laikā nomedī 40 stirnu. Tik, cik parasti atļauts nomedīt vienam mednieku klubam.
Pa diviem lūšiem nomedīja mednieku klubu “Skrīveri” un “Irši” vīri, vienu — “Kokneses žubura” biedri.
— Lūšu medības jāorganizē īpaši, — uzskata Modris Gaidis. — Nomedīt lūsi, piemēram, mežacūku medību laikā ir liela veiksme. Visi pieci meža kaķi nošauti īpaši organizētu medību laikā. Turklāt bieži vien viena kolektīva spēku ir par maz, lai lūsi ielenktu un nošautu.
Mednieku kolektīva “Irši” biedri ielenca trīs lūšus. Viņiem palīgā atbrauca mednieki no pieciem kolektīviem — pavisam 41 mednieks, un panākumi bija — nomedīti divi lūši.
Kad tas atļauts, medniekiem vajadzētu vairāk pievērsties plēsēju medībām, nevis atlikt tās uz pēdējo brīdi. Tad var izrādīties, ka laika apstākļi vairs nav piemēroti vai arī medījamo dzīvnieku limits jau beidzies.
