Stāv mūsu baznīca, debesīs vērdamās, Stāv balta un cēla pie Daugavas kājām. Pēc ļaudīm un ticības ilgodamās, Stāv atvērtiem vārtiem pie savām mājām.
Stāv mūsu baznīca, debesīs vērdamās,
Stāv balta un cēla pie Daugavas kājām.
Pēc ļaudīm un ticības ilgodamās,
Stāv atvērtiem vārtiem pie savām mājām.
Tā skaļi pēc ticības neklaigā —
Ja vēlies, ienāc šai svētnīcā gaišā,
Nāc lēnām un ārā neizskrien steigā,
Bet mirklīti pasēdi dvēseles gaismā.
Ja nevēlies, nenāc ar skatienu saltu,
Un skaļus vārdus šeit nekliedziet.
Lūk, māmuļa aiziet ar lakatu baltu,
Šo dvēseles gaismiņu saudzējiet.
Lai stāv mūsu baznīca Daugavas krastā
Kā gaisma, kura dvēselēs ticību sēj.
Un baznīcas torņa dižajā krustā
Lai saule gaismu un siltumu lej.
