Ar Vācijā dzīvojošo Kristiānu Šūberti pirmo reizi tikos pirms desmit gadiem. Toreiz viņai bija 17, un meitene saskaņā ar apmaiņas programmu mācījās Kokneses vidusskolas 10. klasē. Tiekoties tagad, šķiet, ka laiks stāvējis uz vietas, un nezinātājs varētu nodomāt, ka viņa vēl arvien ir vidusskolniece.
Kristiāna runā raitā latviešu valodā, tāpēc varam iztikt bez tulka. Par to, ko viņa dara tagad un kāpēc ir Latvijā, sarunājamies, braucot uz “Liepkalniem”. Tur Vācijas viešņu gaida draudzenes sarūpētais pārsteigums — brauciens vikingu laivā “Lāčplēsis”.
Jaunākajiem
80 gadu
— Kas noticis tavā dzīvē pēdējo desmit gadu laikā?
— Esmu izmācījusies par ārsti un tagad dzīvoju un strādāju Berlīnē. Strādāju geriatrijas medicīnas iestādē — mani pacienti lielākoties ir vecāki par 90 gadiem. Tos, kuriem ir 80 gadu, uzskata par jauniem… Geriatrija ir zinātne par vecu cilvēku slimībām, ārstēšanu un aprūpi. Vācijā pēdējos gados geriatrijai pievērš īpašu nozīmi. Mūsu galvenais mērķis ir nevis, lai cilvēks ilgāk “novilktu” savu mūžu, bet gan, lai tas būtu kvalitatīvs, lai cilvēks varētu kustēties, lai mazāk justu sāpes, lai pilnvērtīgi dzīvotu un nebūtu apgrūtinājums citiem.
— Man šķiet, pacienti ar tevi ir ļoti apmierināti un viņiem zāļu nemaz nevajag. Tu esi smaidīga, no tevis staro labestība…
— Daļēji taisnība. Bieži vien svarīgāk par zālēm ir, lai būtu, ar ko parunāties, lai tevi uzklausa.
— Vai par bērnu ārsti nevēlējies kļūt?
— Es kādu laiku strādāju arī bērnu nodaļā, taču diemžēl man šis darbs izrādījās par smagu. Man pārāk “sāpēja” mazo pacientu vainas…
Prakse Tunisijā
— Parasti atvaļinājuma laikā cilvēki dodas ekskursijā uz kādu valsti, kurā nav bijuši. Kur tu esi ceļojusi?
— Mazliet pa Eiropu — Beļģijā, Francijā. 2009. gadā, vēl pirms revolūcijas, mēnesi biju praksē kādas slimnīcas reanimācijas nodaļā Tunisijā. Toties katru gadu braucu uz Latviju. Var teikt, esmu ar Latviju “saslimusi”. Vienu gadu biju izlaidusi. Toreiz jutos ļoti nelāgi.
— Apbrīnoju tavas latviešu valodas zināšanas. Vai kādreiz Vācijā arī iznāk parunāt latviski?
— Kad dzīvoju Hamburgā, man bija latviešu draugi, ar kuriem diezgan bieži tikos. Tagad uz Berlīni pārcēlusies viena bijušo draugu ģimene — pāris reižu gadā tiekos ar viņiem. Tad arī izmantoju savas valodas zināšanas.
— Ja tev piedāvātu darbu Latvijā, tu brauktu?
— Mana dzīve lielā mērā tomēr saistīta ar Vāciju. Turklāt, domāju, ārstam, strādājot Latvijā, jāzina arī krievu valoda, jo diemžēl ne visi pacienti runā valsts valodā.
Līdzinās
Viduseiropai
— Ja salīdzina laiku pirms 10 gadiem un tagad — vai Latvijā ir pamanāmas izmaiņas?
— Jā, noteikti. Manuprāt, audzis vispārējais dzīves līmenis, valsts vairāk līdzinās Viduseiropai. Katru reizi, kad atbraucu, redzu, ka ir uzcelts kas jauns. Arī Koknese katru gadu pārsteidz ar izmaiņām. Protams, es arī zinu, ka daudziem cilvēkiem nemaz tik labi neklājas.
— Ko tu domā par eiro ieviešanu Latvijā?
— Es neesmu ekonomiste, tāpēc nav viegli atbildēt. Protams, man būtu ērtāk — nevajadzētu mainīt naudu. Kad Vācijā ieviesa eiro, daļai cilvēku bija labāk, daļai — sliktāk.
— Ir pagājis vairāk nekā 20 gadu, kopš sagrauts Berlīnes mūris. Ko tu par to domā?
— Tas ir pats labākais, kas varēja notikt. Pasaule ir kļuvusi plašāka, turklāt, ja mūris būtu palicis, es nestrādātu Berlīnē un nebūtu sastapusi savu draugu, kurš dzīvo Austrumvācijā.
Katram ir, kur
rušināties
— Kādi tev šķiet latvieši salīdzinājumā ar vāciešiem?
— Man šķiet, latvieši prot vairāk priecāties nekā vācieši — te es domāju Dziesmu un deju svētkus. Un vēl — es apbrīnoju jūsu zemes mīlestību. Tā vien šķiet, ka te katram ir savs zemes gabaliņš, kur rušināties, neatkarīgi no tā, vai viņš dzīvo lielpilsētā vai laukos. Kā nedēļas nogale, tā tik skaties — visi sēžas automašīnās un brauc uz laukiem. Es gan lielākoties spriežu pēc cilvēkiem, ar kuriem tiekos.
— Ar ko tev paliks atmiņā šīs desmit dienas, kuras pavadīji Latvijā?
— Ar fantastisko braucienu pa Daugavu vikingu laivā “Lāčplēsis”. Lai gan pie Daugavas esmu bijusi daudzreiz, pirmo reizi izbaudīju braucienu pa šo upi. Biju arī ekskursijā Kuršu kāpās Lietuvā. Dailes teātrī noskatījos krievu dramaturga Nikolaja Erdmana lugu “Finita la comedia!”. Ļoti jauka izrāde — brīžiem skumja, brīžiem smieklīga. Sākumā baidījos, ka lāgā nesapratīšu tekstu, taču pat jokus sapratu. Starp citu, iepazīstot citas valsts kultūru, ar joku uztveršanu ir visgrūtāk.
Nepazaudēt
identitāti
— Ko tu parasti no Latvijas ved mājās?
— Biezpienu un krējumu. Pie mums tik garšīgu nevar nopirkt.
— Ko tu novēlētu Latvijai?
— Nepazaudēt savu identitāti un lai latviešiem būtu lielāka pašapziņa. Atstājiet dabīgo vidi tādu, kāda tā ir tagad.
— Vai tev Latvijā ir kāda iecienīta vieta, kur tu vienmēr gribi atgriezties?
— Tas ir viens uzkalniņš Kokneses parkā, pie pilsdrupām. Patiesībā es pa īstam Latviju izjūtu tikai Koknesē. Rīgā dzīvojot, to tā nevar just.
