Meditatīvi skanošais tautas mūzikas instruments — kokle — augusta pēdējās nedēļās Aizkrauklē saveda kopā vienpadsmit dažādus cilvēkus, kurus vieno interese par latviešu tautas folkloru, tautas mūziku. Aizkraukles novada vidusskolas darbmācības kabinetā nedaudz ilgāk kā nedēļas laikā tapušas desmit kokles.
Paša radītam cita vērtība
Aizkraukles novada vidusskolas darbmācības kabinetā darbs kūsā — te zāģē, grebj, griež, urbj, slīpē, krāso, baltais koksnes putekļu pūderis noklāj arī apģērbu, seju un matus. Telpā skan sarunas, smiekli un dziesmas — tas darbošanās procesā ienes patīkamu omulību. Meistara Riharda Valtera vadībā mūzikas instrumentu sev izgatavojuši Jaunjelgavas novada kultūras nama folkloras kopas “Lauce” dalībnieki, arī vairāki citi bērni un pieaugušie.
“Lūdzām atļauju Aizkraukles novada vidusskolas direktoram Aldim Labinskim strādāt darbmācības kabinetā, daždien pat pa 12 — 13 stundām “dzīvojāmies”,” stāsta Ināra Pumpase, skolotāja un folkloras kopas “Lauce” dalībniece. “Mierīgi, bez steigas, izbaudot procesu, ar patīkamām sarunām, dziesmām. Tas ir brīnišķīgs darbs dvēselei, dzīves svinēšana.”
“Kā folkloras kopa “Lauce” darbojamies aptuveni gadu,” stāsta kolektīva vadītāja Iveta Ieviņa. “Dažiem no mums savs instruments bija, bet vairākiem bērniem, kuri pievienojās kolektīvam, tā nebija. Meistardarbnīcā kopā tapa desmit instrumentu, deviņas ir Latgales un viena Kurzemes kokle. Katrs izvēlējās sev tīkamāko latvju rakstu zīmi vai citu elementu, ar ko rotāt instrumentu. Laba kokle maksā 250 eiro, bet paša gatavotai ir vēl cita, naudā neizsakāma vērtība. Kā bērns tā izauklēta, izlolota. Un pietāte pret instrumentu cita, gribas būt saudzīgākam. Saviļņojošs ir brīdis, kad novilktas stīgas, kokle noskaņota un var sākt spēlēt.”
Ideja par to, ka kokles varētu izgatavot paši profesionāļa vadībā, bija “Lauces” dalībniecei Zitai Andrulei. “Reiz jau esmu šādā meistardarbnīcā darbojusies, un viena pašas gatavota kokle man ir,” stāsta Zita, viņa arī sarunāja meistaru Rihardu Valteru. Kokļu meistars ir no Druvienas puses, un šī viņam ir otrā kokļu izgatavošanas darbnīca.
Patīkami izjust radošo garu
“Parasti darbošanās notiek pie meistara, taču man vēl savas darbnīcas nav, to pamazām iekārtoju Druvienas pusē,” stāsta Rihards. “Redzot, cik aizrautīgi, gatavojot savu instrumentu, darbojas bērni un pieaugušie, ir patīkami izjust viņu radošo garu, tas mani iedvesmo. Sadarbojoties rodas jaunas idejas.”
Rihards ir multimākslinieks, pabeidzis Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu, apgūstot metālizstrādājuma dizainu, un Cēsu arodvidusskolā mācījies namdara amatu. “Pie koklēm nonācu, mācoties Rīgā, kad iepazinos ar savu nākamo sievu. Viņa aktīvi darbojās folkloras kopā, un ar viņu iepazinu mūsu tautas kultūras mantojumu, tad arī sāku apgūt kokles spēli,” stāsta Rihards. “Vēlāk Druvienā vietējā meistara vadībā iemācījos izgatavot kokli, pārņēmu meistaru prasmes un zināšanas. Pie vēlmes pēc paša gatavota instrumenta nonācu, jo gribēju iegūt aizvien labāku skanējumu, kā arī izskata un ērtuma ziņā sev vispiemērotāko. Ir dažādas kokles — labskanīgas, taču izmēros lielas, nepraktiskas utt., gribēju atrast zelta vidusceļu. Ilgi meklēju, līdz nonācu pie interesantām formām un risinājumiem, uztaisīju sev vairākus variantus. Šobrīd mācos spēlēt klavieres, gribu izzināt un saprast, kā darbojas klavieres, kāda ir mūzikas valoda. Tā mani šobrīd ļoti interesē, gribētu apgūt arī klavieru, ērģeļu restaurācijas prasmi.”
Spēlē mazmeitiņai
Meistardarbnīcā instrumentu sev izgatavoja arī Kristīne Rulle no Klintaines pagasta. “Man vienmēr gribas kaut ko darīt, meklēt ko jaunu, darboties, lai ikdiena ir interesantāka. Tā nu šovasar pie Ingunas Žogotas sāku apgūt kokles spēli un iedomājos, ka vajadzētu arī savu koklīti. Meklēju iespēju izgatavot savu instrumentu, bet nekā piemērota neatradu. Un tad radās šī iespēja, par ko esmu ļoti priecīga un pateicīga. Nopirkt nav tas — te ieliec dvēseli, visas labās domas, emocijas, sadraudzējies ar instrumentu. Tas ir kaut kas ļoti tuvs, tieši piemērots man. Kokle ir ļoti meditatīvs instruments, nomierina, dod spēku un uzmundrina, bet miers rada enerģiju. Patīkami, ka var improvizēt, radīt sev tīkamu melodiju, skaņu,” atklāj Kristīne. “Mūzika manā dzīvē ir ļoti svarīga. Savulaik mācījos Pļaviņu mūzikas skolā, nepabeidzu, taču bez mūzikas nevaru — dziedu Klintaines pagasta sieviešu vokālajā ansamblī “Dzirnas”, Pļaviņu sieviešu korī “Loreleja”. Bez dziesmas nespēju iedomāties ikdienu. Esmu pat aizņēmusies kokli, ko spēlēju savai mazmeitiņai, kurai vēl nav gadiņš. Jauno instrumentu pirmā dzirdēs viņa.” Kristīne stāsta, ka, vērojot meistardarbnīcas rosību, nonākusi pie patīkamas atziņas: “Jūtamies kā lielā ģimenē, un gaisotne te ir mīlestības piesātināta, harmoniska. Bērni, kuri te darbojas, ir fantastiski — viņos ir draiskulība, sirsnība, draudzīgums. Viņiem ir tik gaišas dvēseles! Domāju, ka folkloras mācību būtu ļoti derīgi apgūt skolā.”
Jūlijā viesojās Spānijā
Folkloras kopas “Lauce” vadītāja Iveta Ieviņa atklāj, ka, pirmo reizi skanot pašu izgatavotajiem instrumentiem, kolektīvs priekšnesumu sniedza 3. septembrī Parka svētkos Skrīveru dendroloģiskajā parkā. Vairāki koncerti pavasarī un vasarā bijuši Jaunjelgavas novada rīkotajos svētkos. Lai gan “Lauce” darbojas tikai gadu, šovasar jau pabūts ārpus Latvijas. Jūlijā Spānijā, Katalonijas kūrortpilsētā Loretdemara uzņēmīgas un enerģiskas latvietes Zane Bērziņa un Dana Tagle otro reizi organizēja Latvijas kultūras festivālu. Tajā pulcējās moderno, tautisko deju dejotāji, koru kolektīvi no Latvijas, Vācijas, Īrijas. “Saņēmu piedāvājumu e-pastā, apspriedāmies ar pārējiem kopas dalībniekiem un nolēmām doties uz Spāniju!” smaidot stāsta Ināra. “Gatavojoties braucienam, sameklējām šuvēju, un “Lauces” dalībnieki tika pie baltiem krekliem, uz katra no tiem izšūts Austras koks un nēsātāja vārds.” Savukārt koncertos “Lauce” priekšnesumus sniedza tekstilmākslinieces Baibas Vaivares darinātajos tērpos.
“No Aizkraukles reģiona bijām vienīgais kolektīvs. Koncerti notika trīs vakarus no pulksten septiņiem līdz pusnaktij, tas tādēļ, ka dienā bija ļoti karsts laiks. “Lauces” bērniem favorīti bija moderno deju kopa “Buras” no Salaspils, priekšnesumu sniedza arī vietējās baletskolas audzēkņi, dziedātājs un aktieris Varis Vētra, bet pasākumu vadīja Ēriks Loks. Skatīties nāca arī vietējie — atsaucīgi, atvērti un temperamentīgi, dejoja mūsu tautas dejas. Noslēgumā bija jautra ballīte jūras malā.” ◆
