Vineta Liepiņa jau deviņus gadus ir Sunākstes pagasta kultūras darba organizatore. Viņa ar aizrautību bērniem un sievietēm māca līnijdejas. Kolektīvi svētkos dejo pašu mājās un piedalās koncertos arī ārpus Sunākstes.
Vineta Liepiņa jau deviņus gadus ir Sunākstes pagasta kultūras darba organizatore. Viņa ar aizrautību bērniem un sievietēm māca līnijdejas. Kolektīvi svētkos dejo pašu mājās un piedalās koncertos arī ārpus Sunākstes.
Vineta, tāpat kā viņas tēvs, pēc profesijas ir agronome. Pēc Viesītes vidusskolas viņa absolvēja Saulaines lauksaimniecības tehnikumu. Jau no bērnības viņai patikuši zemes darbi — pavasaros rušināties pa dobēm, sēt un stādīt, vērot, kā viss aug, zied un ienākas augļi.
Taču, kad Vineta saņēma agronomes diplomu, viņai darbavietas vairs nebija, jo kopsaimniecību laiki beidzās. Arī Sunākstē jaunie lauksaimniecības speciālisti palika bez darba. Vinetas vecākiem ir sava saimniecība “Kalnsētas”, tur jaunā agronome kopā ar vecākiem arī saimnieko. Viņai tēvs no šīs saimniecības pat atvēlēja piecus hektārus zemes. Taču Vineta drīz vien saprata, ka ar to vien nepietiks, jāmeklē darbs, lai būtu sabiedrībā.
Sunākstes pagasta padome izsludināja konkursu kultūras darba organizatora amatam. Pieteicās Vineta un vēl viena kandidāte, un padome izvēlējās Vinetu.
— Lai apgūtu kultūras jomā aktuālāko, Rīgā mācījos kultūras darbinieku kursos un saņēmu sertifikātu. Sākums nebija viegls, taču darīju visu, lai svētkos Sunākstē būtu sarīkojumi. Kopā ar interesentiem organizējām Ziemassvētku un Lieldienu pasākumus, kā arī svinējām Līgo un visus valsts svētkus, — stāsta Vineta.
Sadarbojoties ar Ziedoni Vildi, Vineta noorganizēja divus bērnu vokālos ansambļus, diemžēl bija problēmas ar transportu, un nu šo ansambļu vairs nav. Tomēr kultūras darba organizatore rokas nenolaida un ieinteresēja skolēnus un dāmu grupu dejot līnijdejas. Viņa māca dejot arī Seces pagasta jaunietēm un kundzēm.
Tagad līnijdejas kļuvušas ļoti populāras, tāpēc kolektīvi draudzējas — brauc dejot pa visu Latviju. Sunākstietes draudzējas ar secietēm, jaunjelgaviešiem, jēkabpilietēm un vairāku citu vietu dejotājiem.
— Katru sezonu mācāmies jaunu programmu, taču vietējie skatītāji mūs ne vienmēr novērtē. Kad pagājušajā sezonā dejojām, dažs teica — atkal tas pats, vai tad neko citu nevar iemācīties? Kur gan paliek kultūras pasākumiem domātā nauda? Kad to dzirdu, sirds “apmet kūleni”. Naudu nekur lieki netērējam, pat tērpus dejotāji sev gādā paši, — saka Vineta Liepiņa.
Tā tas pagastos ir daudzviet, jo kritizētāji nekādos pašdarbības kolektīvos nepiedalās. Vēro no malas, un viņiem nekas nav labi. Vinetasprāt, ja cilvēks nezina, ko nozīmē ziedot brīvo laiku dejošanai vai kādam citam pašdarbības veidam, viņš arī nesaprot tos, kuri to dara.
— Tomēr labu vērtējumu ir vairāk, un tas iepriecina. Vairākums pamana, ka dejojam katru gadu labāk. Un kāpēc par lielu naudu tradīciju sarīkojumos būtu jāaicina mākslinieki vai pašdarbnieki no citām vietām, ja pašiem ir talantīgi cilvēki? Galvenais ir gribēt, tomēr daudzus nevaram “iekustināt”, — bilst kultūras darba organizatore.
Sākusies kārtējā pašdarbības sezona. Vineta Liepiņa ar saviem dejotājiem atkal mācīsies jaunas dejas un organizēs sarīkojumus gan mazajiem, gan pieaugušajiem. Īpaši laba sadarbība viņai ir ar pensionāru klubiņu “Omulība”. Kas zina, varbūt Sunākstē tomēr izveidosies arī kāds ansamblis vai dramatiskais kolektīvs. Katrā ziņā Vineta to ļoti vēlas un darīs visu, lai inertos malāstāvētājus “iekustinātu”.
