Latvijas Ārlietu ministrija rajonu laikrakstu žurnālistiem sāka organizēt seminārus jau pirms diviem gadiem, kad valsts finansēta kampaņa Eiropas Savienības popularizēšanai vēl nebija pat padomā.
Latvijas Ārlietu ministrija rajonu laikrakstu žurnālistiem sāka organizēt seminārus jau pirms diviem gadiem, kad valsts finansēta kampaņa Eiropas Savienības popularizēšanai vēl nebija pat padomā.
Semināri notika gan Latvijā, gan izbraukumā — Somijā un Zviedrijā. Jūnija sākumā piedalījos seminārā “Zviedrija kā Eiropas Savienības dalībvalsts — pozitīvā pieredze”. Par šo braucienu arī stāstīšu.
Sausā frāžu un skaitļu valodā
Skandināvijas valstīs esmu bijusi vairākkārt un tikusies ar dažādu nozaru cilvēkiem — gan saviem kolēģiem, gan citu profesiju pārstāvjiem. Gadu gaitā izveidojies priekšstats, ka somiem, norvēģiem un jo īpaši zviedriem lielā cieņā ir birokrātija. Varētu pat teikt — izveidojies kaut kāds īpašs sarunu un darba stils, savdabīgs slengs, kurš pie tā nepieradušam cilvēkam pat liekas nesaprotams.
Par to kārtējo reizi pārliecinājos šajā seminārā. Tikāmies ar desmitiem šķietami interesantu cilvēku, kuri noteikti dara labas un noderīgas lietas, taču pastāstīt par tām tikpat saistoši citiem viņi nespēj. Dominē sausa frāžu un skaitļu valoda, obligāti tiek izmantoti tēžu un diagrammu slaidi, dublējot to pašu, par ko stāsta. Trūkst uzskatāmu, konkrētu, auditoriju piesaistošu piemēru, uz ko tik ļoti cerējām mēs, žurnālisti. Kā lai pēc tādām lekcijām, kurās pārsvarā velk uz miegu, lasītājiem interesanti pastāsta par Eiropas Savienību? Vai tiešām arī mūsu funkcionāri pavisam drīz runās tāpat?
Astoņstāvu nams ar ierēdņiem
Tiekoties ar Zviedrijas Pašvaldību savienības pārstāvjiem viņu lieliskajā astoņstāvu namā Stokholmā, sapratām: mēs nepelnīti uzbrūkam savai valdībai pārāk lielā birokrātiskā aparāta dēļ ministrijās, dažādos resoros un iestādēs. Zviedrijas Pašvaldību savienībā vien ir 500 (!) darbinieku.
Kad apšaubījām tik lielas ierēdņu armijas nepieciešamību, zviedri oponēja — mēs lobējam pašvaldības parlamentā un valdībā, aizstāvam tās pret valsti un Eiropas Savienību. Īpaši gadījumos, kad valsts grib nodot lēņiem vai komūnām jaunas funkcijas bez atbilstoša finansējuma. To pašu taču dara arī Latvijas valdība…
“Uzmācas” ar direktīvām
Katrā tikšanās reizē mēģinājām izdibināt, kas tad īsti mainījies Zviedrijā sešos gados, kopš tā iestājās Eiropas Savienībā? Galvenais ieguvums, protams, ir Eiropas nauda no strukturālajiem fondiem konkrētiem projektiem, virzot valsts attīstību uz priekšu. Otrkārt, plašie starptautiskie sakari, kuri nodrošina investīciju piesaisti un ļauj brīvi izmantot citvalstu darbaspēku.
Tomēr ir arī mazāk iepriecinošas un pat aplamas lietas. Eiropas Savienība “uzmācas” ar detalizētām direktīvām un atskaitēm. Pieprasa skrupulozi izpildīt visu, kas noteikts, un tikpat sīki par to sniegt pārskatus. Tas, izrādās, ir nogurdinoši pat pie birokrātijas pieradušajiem zviedriem.
Ziemā liek pārbaudīt peldvietas
Ir arī anekdotiski gadījumi. Zviedrijas Pašvaldību savienības pārstāvis tos ilustrēja ar konkrētu piemēru. Eiropas Savienību savlaik izveidoja sešas Dienvideiropas un Viduseiropas valstis. Atbilstoši savai ģeogrāfiskajai situācijai pieņēma arī lēmumus un noteica direktīvas. Zviedrija ES iestājās tikai 43 gadus vēlāk, taču arī tai bija jāpilda tās pašas dienvidnieku direktīvas, proti, ziemas vidū peldvietās jāveic ūdens analīzes… Direktīva taču bija domāta valstīm, kurās nav sniega!
Vai tiešām zviedri to izpildījuši? Protams, nē, taču formālas atskaites iesnieguši gan. Kā mēdz teikt — lai vilks paēdis un kaza dzīva. Pirmie mēģinājumi panākt, lai direktīvas mainītu atbilstoši katras valsts īpatnībām, parādījuši, cik sarežģīts un ilgs var būt šāds process. Tad jau labāk blēdīties.
Zviedri atzīst, ka pārāk strikti izpildīt visu, ko ES prasa, nav nepieciešams. Diemžēl arī Zviedrijā, tāpat kā Latvijā, valdība savas kļūdas vai pārlieku centību izdabāt ES aizbildina ar Eiropas Savienības drakoniskajām prasībām.
Latvija sāk iekarot Zviedriju
Patīkamākais brīdis šī brauciena laikā bija Latvijas vēstniecības apmeklējums Stokholmā. Tā izvietota mājā, kuru Latvija atguva pirms septiņiem gadiem.
Vēstnieks Artis Bērtulis tiekoties priecājas, ka rajonu žurnālistu grupā pārstāvēta visa Latvija — tāds notikums vēstniecībā esot pirmo reizi. Viņš uzsver, ka Latvija jau sāk iekarot Zviedriju, nevis otrādi, kā bija līdz šim. Šogad pastāvīgo pārstāvniecību Zviedrijā atvērušas trīs Latvijas firmas — “Latvijas finieris”, “Dati” un nupat “Pareks” banka.
Darbaspēks Zviedrijā tagad strādā legāli. Bērtuļa kungs stāsta par kādu celtniecības firmu, kura Zviedrijas galvaspilsētas centrā restaurēs senu ēku. Šī firma uzvarējusi konkursā, jo piedāvājusi darbu padarīt ātrāk un lētāk. Zviedrijā jau iecienītas arī Latvijas namdaru celtās guļbaļķu vasaras mājiņas saliņās.
No tieslietām pie kultūras
Laila Freivalde — šīs sievietes vārds latviešiem ļoti labi pazīstams. Savlaik lepojāmies, ka tieši mūsu tautiete ir Zviedrijas valdības tieslietu ministre. Valdībā viņa vairs nedarbojas, jo bija spiesta demisionēt sakarā ar skandālu dzīvokļa dēļ, tomēr joprojām ir aktīva sabiedriskā darbiniece — Zviedrijas Skatuves mākslas biedrības priekšsēdētāja. Šajā biedrībā apvienoti profesionālie teātri, orķestri, deju kolektīvi, mākslas galerijas.
Daudzus Latvijas iedzīvotājus, prātojot, kā balsot referendumā par pievienošanos ES, uztrauc mūsu valsts kultūras liktenis. Vai to varēs attīstīt tāpat kā līdz šim vai arī to asimilēs kopīgajā Eiropas kultūras “katlā”? Laila Freivalde apgalvo, ka ES uzdevums ir atbalstīt kultūras attīstību, cienot katras valsts specifiskās īpatnības. Atbalstīt ne tikai morāli, bet arī finansiāli.
Eiropas lielākā vērtība ir tās dažādās kultūras un tajā pašā laikā kopīgais kultūras mantojums. Eksministre minēja Zviedrijas piemēru. Zviedrijā, valstī ar 9 miljoniem iedzīvotāju, dažādos tās reģionos ir ļoti atšķirīga kultūra, un tieši ES rosinājusi Zviedriju stiprināt šīs atšķirības. Kultūru saplūšana nenotiek — to var apgalvot droši.
Naudu jāprot paņemt
“Mēs vienmēr gaužamies, ka kultūrai par maz naudas. Daudzi mākslinieki, aktieri ir bezdarbnieki,” saka Laila Freivalde. “Taču naudu kultūrai var saņemt no dažādiem ES fondiem. Ir speciāls kultūras fonds ar programmu 167 miljonu eiro apmērā, ir īpaša mediju programma ar 400 miljoniem eiro, ir izglītības programmas, tādas kā “Leonardo da Vinci” un “Sokrats”. Viena trešdaļa ES budžeta ir struktūrfondi reģionālajai un strukturālajai attīstībai. Arī šo naudu var saņemt kultūrai. 80 procentu visas naudas kultūrai Zviedrija ir ieguvusi no struktūrfondiem, no valsts — tikai 10 procentu.”
Tikai šo naudu jāprot paņemt, proti, jāraksta tie paši apnicīgie projekti, jāziedo laiks dokumentu kārtošanai, atskaitēm un pārskatiem. Vēstniecībā mēs tikāmies ar Trulu Olinu, zviedru mākslinieku no Gēteborgas, kurš visām šīm papīru būšanām izbūries cauri. Viņš finansējuma no ES programmas “Kultūra 2000” saņemšanai pratis veiksmīgi izpildīt vairāk nekā 50 lappušu veidlapu un organizējis vērienīgu sešu Ziemeļu reģiona valstu 31 jaunā mākslinieka izstāžu projektu. Tajā piedalās arī Latvija. 19. jūnijā šī projekta izstādes atklāja Ārzemju mākslas muzejā Rīgā. Mākslinieks, kurš pats veido instalācijas, uzskata, ka jāizmanto viss, ko ES var dot.
Pašiem sava “Trollivuda”!
Kā tad zviedri izmanto ES naudu kultūrai? Izmanto, lai aizstāvētu zviedrisko, jo līdz šim zviedri pārāk skatījušies Amerikas virzienā. Freivaldes kundze stāsta par projektu, kurš izvērsts, piemēram, kādas mazpilsētas attīstībai. Mazajā pilsētiņā sākta filmu uzņemšana, tā piesaistot tām ne tikai pasaules līmeņa režisoru, bet arī tūristu uzmanību. Iedomājieties: ej pa ielu un satiec, piemēram, Nikolu Kidmenu!
Vienlaikus tā ir arī alternatīva Amerikas Holivudas produkcijas invāzijai. Cik ilgi var skatīties tikai amerikāņu filmas? Zviedri gan joko, ka viņiem tagad ir pašiem sava “Trollivuda”!
ES nauda izmantota arī baleta pulciņu, mākslas centru dibināšanai, līnijdeju mācīšanai, izveidota pat dejas kompānija “Deja Ziemeļos”. Gotlandē dibina augstskolu, izveidots liels mākslas centrs ar plašām izstāžu zālēm. Katrā lauku bibliotēkā ir interneta pieslēgums, tātad sakari ar visu pasauli. Bez ES naudas tas nebūtu iespējams.
Kādās pamestās akmeņraktuvēs 300 kilometru no Stokholmas izveidota skatuve vasaras brīvdabas izrādēm. Arī Latvijas Nacionālā opera tur jau četras reizes bijusi viesizrādēs.
Kas sagaida Latviju? “Tik labi kā Zviedrijai nebūs,” saka Laila Freivalde, “jo ES budžets jādala arī jaunajām dalībvalstīm.”
***
Laila Freivalde uz Latviju brauc katru gadu. Nule notikušajos Dziesmu svētkos Rīgā viņa bija kopā ar vēl 30 tuviem draugiem un priecājās par kārtējo apliecinājumu latviešu kultūras ilgdzīvošanai un arvien kvalitatīvākai attīstībai. Viņa ir pārliecināta — tā tas būs arī Eiropas Savienībā.
