Vairāk nekā piecus gadus Latvijā darbojas Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis, kur konsultācijas var saņemt ne tikai bērni un jaunieši, bet arī pieaugušie. Visus šos gadus te par konsultanti strādā aizkraukliete Inese Muceniece.
Inese Muceniece ir beigusi Starptautisko praktiskās psiholoģijas augstskolu, kur ieguvusi maģistres grādu praktiskajā psiholoģijā.
— Kāpēc izvēlējāties strādāt Uzticības tālrunī?
— Jau skolas laikā zināju, ka pēc vidusskolas beigšanas studēšu psiholoģiju. Mani vienmēr saistījusi šī zinātne. Studiju laikā krīzes centrā “Skalbes” man bija iespēja apgūt krīzes intervenci, konsultēšanu pa telefonu un darbu krīzes situācijās. Sākotnēji kā brīvprātīgā strādāju diennakts uzticības tālrunī, pēc tam bērnu uzticības tālrunī. Nu jau piecus gadus esmu
VBTAI Bērnu un pusaudžu uzticības tālruņa konsultante.
Visvairāk par
attiecībām
— Kādi ir aktuālākie jautājumi, kurus jums uzdod bērni un jaunieši?
— Var teikt, ka visu šo laiku aktuālākā tēma ir attiecības. Tās ir attiecības skolā — atstumšana, apsaukāšana, neiecietība, kā arī attiecības ģimenē. Bērni bieži vien vēlas ar mums parunāt, jo vecāki ir pārāk aizņemti. Daudziem vecāki strādā ārzemēs, un bērnus audzina vecvecāki vai radinieki. Bieži ir tādas situācijas, ka bērni zvana, lai pastāstītu, ka vecāki viņus fiziski vai emocionāli ietekmē. Situācijas ir dažādas. Sniedzam informāciju, kur bērni var saņemt palīdzību savā pilsētā vai pagastā.
— Vai zvana arī vecāki?
— Jā. Kopš mēs darām zināmu, ka tālrunis ir ne tikai bērniem, bet arī vecākiem, viņi mums bieži zvana. Katru dienu piezvana kāds no vecākiem, lai konsultētos par bērnu audzināšanu. Te aktuālākās tēmas ir — bērni nemācās, ģimenē ir divi bērni, un viens no viņiem ir greizsirdīgs. Vēlas konsultēties par bērna uzvedības izpausmēm, vai tās ir atbilstošas viņa vecumam. Bieži konsultējas arī šķiršanās gadījumos, diemžēl ir arī situācijas, ka vecāki zvana jau galīgās krīzes situācijās, lai viens otru nomelnotu. Piemēram, tēvs piezvana, lai pastāstītu par bērna māti, kura nerūpējas par bērnu un nepilda savus aprūpes pienākumus. Zvana arī kaimiņi, kuri redz, ka par bērniem negādā. Zvana skolotāji. Katru dienu saņemam vidēji 200 — 300 zvanu, ir dienas, kad saņemam 600 zvanu.
Daudz smagu sarunu
— Kādas ir smagākās lietas, par kurām nācies konsultēt?
— Tādu ir daudz. Daudz zvana bērni, kuri neredz vairs dzīvei jēgu, jo ģimenei nav iztikas līdzekļu, vecāki lieto alkoholu, bērnam ir pašnāvnieciskas domas. Tās ir smagas sarunas. Nesen zvanīja meitene, kurai ir smagas veselības problēmas, un tieši pēc sarunas ar mums viņa saņēmās un aizgāja pie ārsta, jo līdz tam viņa bija nolēmusi to nedarīt. Ir bērni, kuri zvana atkārtoti, un mums izdodas atrisināt daudzas problēmas. Protams, ne uz visiem jautājumiem varam uzreiz atbildēt, tad mēs konsultējamies ar bērnu tiesību aizsardzības vai Bāriņtiesu departamenta speciālistiem.
Jāieaudzina
ģimenē
— Visu laiku sabiedrībā notiek asas diskusijas par to, ka bērniem ir tikai tiesības, bet nav pienākumu. Ko jūs par to domājat?
— Būsim godīgi, ka lielu daļu atbildības par šo situāciju jāuzņemas arī pieaugušajiem. Daudz ir atkarīgs no vecākiem un sabiedrības — neieradīsies pie mums mistiskas sabiedrības pārstāvji un te visu ideāli nesakārtos. Mēs paši veidojam sabiedrības modeli. Mēs paši visu laiku sakām, ka bērniem ir tikai tiesības, un bērni to, ko vēlas, sadzird. Reālā situācija nav tāda. Bērni ļoti bieži atbildīgi izturas pret saviem pienākumiem. Piemēram, ja jāpieskata brāļi vai māsas, tad vienmēr viņi atsaka draugiem un dara to, ko liek pienākums. Nevar teikt, ka bērniem ir tikai tiesības. Ja viņiem pienākumus ieaudzina ģimenē, tad tādi viņi būs arī skolā un sabiedrībā.
— Vai tagad, kad ekonomiskā situācijā Latvijā pasliktinājusies, jums zvana biežāk un aktuālie jautājumi vairāk saistīti ar materiālo labklājību?
— Veidojas arī tāda tendence. Biežāk zvana bērni, kuriem vecāki aizbraukuši uz ārzemēm. Daudzi stāsta, ka viņi ir atstāti pie radiem vai paziņām, kuri viņus pienācīgi neaprūpē. Tāpat vairāk var just bērnu raizes par to, ka ģimenei trūkst iztikas līdzekļu. Zvana arī vecāki, lai parunātu par to, vai braukt prom vai palikt Latvijā. Protams, mēs nevaram pateikt priekšā, bet mēs varam izrunāties, kas bieži cilvēkiem ir ļoti nepieciešams.
— Vai zināšanas un pieredze palīdz pašas bērna audzināšanā?
— Nenoliedzami, ar savu bērnu ir grūtāk. Protams, vienmēr gribas, lai būtu labāk. Man varbūt vienkāršāk un vieglāk ir uztveramas lietas, kas ar bērnu notiek kādā no vecumposmiem. Droši vien labāk saprotu dažādu lietu cēloņus, piemēram, sākot bērnudārza gaitas, bērns vairāk slimo. Saprotu, ka tā ne tik daudz ir vīrusu vaina, bet psiholoģiskas problēmas. Bērnam ir grūti šķirties no mātes, stresa situācijā bērna imunitāte mazinās, un viņš vairāk slimo. Nenoliedzami, zināšanas noder, piemēram, priecājos, ka mans bērns kaut ko dara agrāk nekā par to rakstīts teorijā. Vairāk zinu, kādas rotaļas izvērst, ko darīt vai dažreiz nedarīt. Tomēr svarīgi ir arī tas, ka varu palīdzēt ne tikai savam bērnam, bet arī citiem.
