Kāda paziņa nesen ieminējās: katru vakaru pāris stundu pavadot iepazīšanās portālos — sarakstoties ar vairākiem pielūdzējiem vienlaikus. Nekādu nopietnu nolūku viņai šobrīd neesot, bet neesot arī iebildumu satikties arī vairākiem vīriešiem. Ziedi, sarunas kafejnīcā un iespēja nedēļas nogalē “izrauties” no mājas — tas šobrīd esot vajadzīgs. Nopietnas vai nenopietnas attiecības — ko ar šiem vārdiem saprotam un pēc kā ilgojamies?
Atšķirīgas vēlmes un prasības
Ātri “izskrienot” cauri iepazīšanās portāliem, tur redzamos cilvēkus teorētiski varētu iedalīt četrās kategorijās. Vieni meklē pavisam nenopietnas attiecības — labprāt aizietu uz randiņiem, patērzētu kafejnīcā, bet noteikti ar iespēju, ka jau otrā rītā vakar iepazīto cilvēku bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem var arī aizmirst. Nākamā kategorija, ko ievēroju, meklē savu vienīgo, īsto, tātad — nopietnas attiecības. Viņi tic (vai izliekas), ka iepazīšanās internetā varētu būt liktenīga un te ir iespēja atrast savu otro pusīti, neizejot no mājas. Trešajai kategorijai interesē tikai sekss — nav vajadzības nosaukt savu īsto vārdu, bet par to viņi īpaši neuztraucas. Varbūt tas nemaz nav slikti, ja cilvēki nemelo, bet atklāti pauž savas vēlmes. Vairs nav nozīmes arī vecumam un dzimumam, ka tik otrpus datoram atrastos vēl kāds tikpat gribošs! Vēl ir daļa cilvēku, kuri rak-sta, ka internetā meklē tikai sarunbiedru garajiem rudens vakariem. Lai gan nekad nevar zināt, kā sarunas var beigties, tāpēc, iespējams, arī šīs kategorijas cilvēkiem tomēr agrāk vai vēlāk izveidojas nopietnas vai nenopietnas attiecības.
Pa īstam vai pa
jokam?
Kas tad īsti ir nopietnas vai nenopietnas attiecības? Vai tā ir spēja uzņemties atbildību un rūpes par sevi un savu partneri un uz pasauli lūkoties no skatpunkta “mēs”, nevis “es”? Vai nopietnās attiecībās cilvēki respektē viens otru? Par nenopietnu attiecību spilgtāko iezīmi var uzskatīt atbildības trūkumu, arī iespēju vienmēr un jebkuros apstākļos ar kādu likties gultā. Vai nopietnas attiecības šo posmu izslēdz? Jo vairāk par to prātoju, jo mazāk saprotu, tāpēc jautāju paziņām, ko viņi saprot ar nopietnām un nenopietnām attiecībām un kā pašreizējo dzīves posmu savā dzīvē raksturotu viņi? Aptaujāto cilvēku vārdi rakstā ir mainīti.
Draudzējas ar
trijiem
Ilze (40),
šķīrusies:
— Jau vairāk nekā gadu regulāri sarakstos un reizēm arī satiekos ar trijiem vīriešiem, bet vairāk simpatizē viens no viņiem. Viss sākās nejauši — kādā iepazīšanās portālā uzdrošinājos ievietot sludinājumu: nenopietnām attiecībām, sarunām un sarakstei labprāt iepazītos ar “sakarīgu” vīrieti. Atsaucās ap divdesmit, bet tālāk “atlase” notika pati par sevi — pēc atbildēm un rakstītajiem tekstiem izvēlējos tīkamākos vēstuļu autorus. Protams, izvēli ietekmēja arī fotogrāfija. Domāju, ka, vienlaikus satiekoties ar trijiem vīriešiem, es nevienu no viņiem nekrāptu. Neesam neko viens otram solījuši, tikšanās reizes ir samērā retas, un intīmu attiecību man nav ne ar vienu no viņiem. Protams, viņi nezina viens par otra eksistenci un domā, ka man ir vienīgie, bet mani tas neuztrauc. Šobrīd nevēlos ar kādu dalīt savu brīvo laiku, respektēt vai uzticēties. Laulībā es pavadīju 16 gadu un šobrīd pati nosaku, kad tiksimies, kur iesim un ko darīsim. Jā, man tas patīk! Droši vien neesmu vēl gatava kaut kam nopietnākam, man ir radušās prasības, ko gaidu no vīrieša un kādu viņu gribētu redzēt. Laikam jau šobrīd man svarīgākais ir vispār uzticēties vīriešiem, un sākums ir labs — man ir trīs draugi. Kas zina, vai mūsu attiecības būtu tikpat jaukas, ja mūsu starpā notiktu kas vairāk.
Otrai zobubirstei nav gatavs
Ingus (28),
neprecējies:
— Par nopietnām attiecībām īsti vēl neesmu domājis. Man ir bijušas vairākas draudzenes, bet kopā ne ar vienu neesmu dzīvojis. Manuprāt, brīdī, kad izlem ar kādu dzīvot kopā, attiecības kļūst nopietnas. Līdz tam tomēr var visādi izlavierēt, bet, ja abi dzīvo zem viena jumta, tad otru ir jārespektē par visiem simts procentiem. Vairāk nekā pirms gada manā darbavietā sāka strādāt jauna darbiniece. Kādā pasākumā iepazināmies tuvāk, sirsnīgi parunājāmies, padejojām, bet nākamajā rītā attapāmies manā dzīvoklī. Vienojāmies, ka tas nebija vienas nakts sakars, taču tas nebūs sākums arī nopietnām attiecībām. Mums ir abpusējas simpātijas, taču nesteidzos šīs attiecības padarīt oficiālas un svarīgas. Man ir patīkami šo meiteni sastapt darbavietā, mēs vismaz divus trīs vakarus nedēļā pavadām kopā, paliekam viens pie otra pa nakti, bet es pagaidām neesmu gatavs, lai viņa ar savu zobubirsti pārceltos pie manis. Ja kādu rītu kafija vienatnē liksies draņķīga un vakarā ar to vien, ka viņai piezvanīšu, sirdsmieru nebūšu atguvis, tas nozīmēs, ka kopdzīvei esmu gatavs. Manuprāt, tas ir godīgāk arī pret otru.
Laulība ir tik
paredzama
Sanita (32),
precējusies, ir mīļākais:
— Apprecējāmies pavisam jauni — abiem tikko bija apritējis 19 gadu, biju stāvoklī, un vecāki, protams, citu iespēju nepieļāva. Paši, visticamāk, nebūtu precējušies, jo jau sākumā jutām, ka starp mums ir kaisle, liels pievilkšanās spēks, bijām ļoti iemīlējušies, bet tā nebija sajūta, ka ar šo cilvēku vēlos kopīgu māju, kopīgu gultu līdz mūža galam. Stipras un veiksmīgas laulības pamatā ļoti svarīga ir spēja sadzīvot ikdienā, prasme sadalīt saimnieciskos darbus un mājas soli. Tagad domāju: abi būtu bijuši laimīgāki, ja nebūtu “saprecināti” — vīrs mūsu dēlam ir paraugtēvs, un esmu pārliecināta, ka par savu bērnu viņš tikpat labi rūpētos, ja mēs nedzīvotu kopā. Strādājam, dzīvojam kopā, bet katru gadu arvien vairāk jūtu, ka negribu tā pavadīt visu mūžu. Vīrs ir lielisks cilvēks, strādīgs, kārtīgs un rūpējas par mūsu labklājību, bet viss ir tik paredzami un pierasti, ka liekas — nekas jauns šajās attiecībās vairs nav iespējams.
Ar savu draugu (man viņu nepatīk dēvēt par mīļāko) iepazinos pirms trim gadiem. Biju aizbraukusi ciemos pie draudzenes, un, izejot no lielveikala, lietus gāza kā no spaiņiem, bet lietussarga man, protams, līdzi nebija. Pāris minūšu izmisumā mīņājos pie ieejas, kad netālu stāvošajā automašīnā man uzsmaidīja un pamāja kāds vīrietis — ja es nebaidoties, viņš mani varētu aizvest, lai nav zem jumtiņa jāpavada visa nakts. Acumirklī jau biju automašīnā, bet viņš saviem paziņām, kuri bija devušies pēc alus, piezvanīja un pateica, ka būs atpakaļ pēc neilga brītiņa. Iepazināmies, aprunājāmies, un viņš mani aizveda līdz draudzenes dzīvoklim, pēc tam šķīrāmies. Man nebija nekādu nodomu, vien pozitīvas izjūtas pēc tikšanās ar patīkamu un izskatīgu vīrieti. Nākamajā rītā draugiem.lv mani gaidīja vēstule — no tā paša izskatīgā svešinieka ar uzaicinājumu kaut kur satikties divatā. Aizbraukusi mājās, turpināju sarak-stīties, un, sēžot pie datora katram savā pilsētā, mums joprojām ir interesanti apmainīties domām brīžos, kad nevaram būt kopā. Stāstām par aizvadīto dienu un dalāmies savās vēlmēs, sapņos. Man patīk, ka negaidot (nu jau gaidu!) saņemu īsziņas ar jaukas dienas vēlējumiem vai vakarā jautājumu, kā pagāja diena. Neilgajos tikšanās brīžos baudām divvientulību, bet viens otram neko neesam solījuši, lai gan viņš man reiz pajautāja, vai es viņa dēļ šķirtu savu laulību. Agrāk par to centos nedomāt, bet tagad šo iespēju apsveru arvien biežāk. Jo nenopietnākas attiecības vēlos, jo viss izvērsās nopietnāk!
