Mūsu ģimenē tas bijis nerakstīts likums, ka bērniem pieaugot jāparūpējas par saviem vecākiem. Nevaru iedomāties, kam būtu jānotiek, lai, piemēram, māti vai tēvu aizsūtītu uz pansionātu vai negribētu kontaktēties ar viņiem. Iespējams, tas tāpēc, ka mūsu ģimenē vienmēr valdījušas harmoniskas attiecības. Tomēr zinu, ka var būt arī citi, ļoti sarežģīti attiecību modeļi starp bērniem un vecākiem.
Piemēram, tik vienkārša lieta kā mammas un tēta šķiršanās mana vīra ģimenē. Viņa vecāki nolēma iet katrs savu ceļu pēc dažu gadu kopdzīves, bet visus šos teju 40 gadu viņi vēl joprojām ir dusmīgi un “apliek” viens otru, mēģinot mūs “pārvilkt” savā pusē. Tas prasa lielu diplomātiju paskaidrot bērniem, kāpēc vecmāmiņa un vectētiņš tā rīkojas. Tas neveicina ne respektu, ne cieņu. Turklāt tuvojas gadi, kad viņi vairs nespēs par sevi parūpēties, bet abus ievest mūsu mājā nešķiet veselīgi. Tas šausmīgi skan, bet, visticamāk, nāksies izšķirties par labu vīra mātei, tēvam meklējot citus risinājumus. Man ar viņu būtu grūti sadzīvot arī emocionāli, jo vīratēvs ir ļoti principiāls — viņam vienmēr ir taisnība, pēdējais vārds un uzstājīgs padoms, kā rīkoties. To patiešām nav viegli noklausīties!
Vēl sarežģītāka situācija izveidojusies manas draudzenes dzīvē. Arī viņa augusi šķirtā ģimenē. Tēvs alkoholiķis, māte neļāva mācīties vidusskolā, bet lika meklēt darbu un ātri sākt patstāvīgu dzīvi, kā rezultātā draudzene par saviem vecākiem vairs nevēlas neko zināt. Kādus gadus saikne ar ģimeni bija vien vecmāmiņa, bet nu viņa aizgājusi viņsaulē. Kā par laimi vai nelaimi draudzene apprecējusi māmiņas vienīgo dēliņu, un viņa jau gandrīz desmit gadu turpina jaukties dēla ģimenē, komandēt un izrīkot. Tā arī nekad nav painteresējusies, kā vedekla jūtas, vien rūpējusies, vai dēliņš gana paēdis un vai neizskatās pārāk vājš. Labi, ka draudzenes vīram tāda mātes attieksme nepatīk, un abi burtiski cīnās ar viņu, aizdomājoties pat tiktāl, ka jāpārceļas uz citu pilsētu tālāk no ietekmes. Nezinu, ko no tā mācīsies draudzenes bērni. Droši vien neko labu!
No tā visa esmu sapratusi, ka attiecības ir kā dārzs, kas nemitīgi jākopj. Nedrīkst vienkārši paģērēt, ka bērniem jārūpējas par vecākiem tikai tāpēc, ka viņi mūs pasaulē laiduši, ģērbuši, pabarojuši un naktīs sēdējuši pie slimības gultas. Šajās attiecībās jābūt lielai nesavtībai, apziņai, ka patiesībā bērni nepieder vecākiem. Tad varētu gaidīt labus augļus no savām atvasēm.
