Politisko partiju solījumi rakstveidā ir ietverti to programmās. Diemžēl vēlētāji tās lielākoties neizlasa, jo uzskata par tukšām frāzēm, kurām nav saskatāms reāls piepildījums. Tomēr tieši programmās paustā izpildi mēs varam pieprasīt no deputātiem pēc viņu ievēlēšanas. Tāpēc, lai pilsoņiem palīdzētu izvēlēties, par ko balsot, “Staburags” lūdza 25 sabiedrības ekspertus, cilvēkus no tautas, izlasīt partiju programmas un mēģināt vērtēt tās. Vērtējumam izvēlējāmies, mūsuprāt, piecas svarīgākās dzīves jomas: lauksaimniecību, pašvaldību un reģionālo attīstību, izglītību, medicīnu, sociālo aizsardzību un kultūru. Šodien par lauksaimniecību.
Dāvids Kleimanis,
i. k. “DK Vetmed” veterinārārsts
Viena no partijām divdesmit gadu ar to vien nodarbojusies, kā gānījusi cittautiešus, dažas izjukušas, lai apvienotos ar citu nosaukumu, bet ar tām pašām vecajām idejām. Pārāk skaļas rusifikācijas idejas arī ir biedējošas, tāpēc joprojām nevaru izlemt, kurai no partijām atdot savu balsi.
Kā mikrouzņēmējs vispirms uzmanību pievēršu tam, ko partijas sola darīt saistībā ar nodokļu politiku. Runas par pievienotās vērtības nodokļa likuma maiņu ir izskanējušas, bet pirms vēlēšanām, protams, neviens neko vēl nemainīs. Mani dara piesardzīgu, kas notiks pēc tām. Gribas būt godīgam pret valsti un nomaksāt visu, ko liek, bet — jo ilgāk dzīvojam, jo vairāk trūkst ticības, ka nākotnē būs kas labāks. Ļoti gribētos, lai turpmāk, atbalstot uzņēmējus, kā to sola vairākas partijas, šis atbalsts neradītu kārtējos birokrātijas tīmekļus. Par uzņēmējdarbības vidi Aizkrauklē personīgi gan nevaru sūdzēties, atbildīgās instances ir atsaucīgas.
Analizējot konkrētu partiju programmas, vairāk nosliecos par labu tām, kurās ir darbīgi cilvēki, kas ar personīgo piemēru pierādījuši saimniekošanas prasmi. Protams, visas politiskās kaislības nav aizmirstamas, bet padarītais runā pats par sevi.
Ar vārdiem “stabila lauksaimniecība” es saprotu stabilas piena un gaļas iepirkuma cenas. Jaunā piena pārstrādes kombināta būve, manuprāt, ir solis šādas stabilitātes nodrošināšanas virzienā, jo Latvijā nav vietējo ražotāju pārstāvētas piena pārstrādes rūpnīcas. Esošajiem kombinātiem īpašnieki ir citi — lietuvieši, dāņi, igauņi, tikai ne mēs paši.
Solot radīt labvēlīgu vidi eksportam, sākumā gan vajadzētu padomāt, ko tad mēs eksportēsim. Uz kuru pusi? Protams, ka uz Krieviju, jo Eiropas tirgus mums nav perspektīvs. Viņi var apgādāt paši sevi un pat daudz lētāk, nekā mēs spējam saražot. Savukārt ar Krieviju jau iedibinātas labas attiecības, piemēram, cūkgaļas eksportā. Nedrīkstam aizmirst nacionālo jautājumu, jā, bija okupācija, savu senču upuri ir jāciena, bet nevajag to katru brīdi atgādināt.
Raimonds Leitis
no zemnieku saimniecības “Čaidāni” Neretas pagastā
Lielais partiju skaits pirms vēlēšanām, sīkpartijas, manuprāt, ir tikai savu ambīciju apmierināšanai, un nopietni tās nevar uztvert. Kopumā visās programmās trūkst konkrētības. Visām vērā ņemamām organizācijām nostādnes ir daudzmaz līdzīgas, un kopējā iezīme ir ražošanas nozīmība, nevis auseklītis un tautasdziesma, kas, protams, nav mazsvarīgi.
Partiju programmas lasot, neko jaunu neatradu un paliku pie savas pārliecības par triju veidu meliem — priekšvēlēšanu, pēcvēlēšanu un statistiskajiem. Pirms vēlēšanām visi tukši runā par prioritātēm, sola nezin ko, bet konkrēti nenorāda, kā to sasniegs, kur ņems līdzekļus. Pēc vēlēšanām rodas “objektīvi” apstākļi, kuru dēļ nevar izpildīt savus solījumus, piemēram, pasaules krīzes vai klimatisko apstākļu dēļ. Sākas politiskais klimakss, kad katrs savai bezdarbībai meklē attaisnojumu. Tā bijis līdz šim, un diez vai kas mainīsies turpmāk. Trešie meli — statistika — sevi pierādīja, arī stājoties Eiropas Savienībā. Neviens neizskaidroja principus, pēc kādiem turpmāk strādās, un, kad zemniekiem bija jāiesniedz dati par ražām, tās uzrādīja daudz zemākas, cerot uz lielāku atbalstu. Eiropa secināja, ka no mums nekādas jēgas nav, un kāpēc vēl piešķirt naudu.
Attiecībās ar Eiropu mums kā mazai valstij savu jācenšas panākt ar skaļu dūres sišanu galdā, kāpšanu pa logu, ja deguna priekšā aizcērt durvis. To diemžēl nedara pašreiz pie varas esošie vecā kaluma vīri, kuri pēc pirmā “nē” nokar degunu un otro reizi neprasa.
Runāšana par eksportu ir “staipāma” tēma, un tikai dažas ražošanas nozares ir nopietnas “spēlētājas”. Domāju, ka ir pienācis laiks atmest visas nacionālās nesaskaņas un stiprināt sadarbību. Arī pirms neatkarības atgūšanas pierobežā cilvēks cilvēku vērtēja pēc padarītā darba, pēc spējām komunicēt. Krievijā ir ļoti labs eksporta tirgus, kas daudz vieglāk iekarojams nekā Eiropas, kura gan slēpti, gan atklāti to aizsargā.
Pozitīva tendence visās programmās ir izvairīšanās no nacionālā jautājuma “cilāšanas”. Jo ātrāk pārstāsim viens otru ķengāt par vecajiem pāridarījumiem, jo labāk.
Silvija Miščenko no z. s. “Palejkalni” Aizkraukles pagastā
Darba daudz, nav laika politikā iedziļināties, bet, klausoties dažus no solījumiem, rokas nolaižas. Vai tie, kuri sola sniegt atbalstu zemniekiem, paši zina, kur rast līdzekļus? Kā līdz šim esam cīnījušies, tā arī turpināsim. Tas, ka viena otra partija sola darba un ģimenes attiecības sakārtot, lai vecākiem būtu vairāk laika saskarsmei ar bērniem, ir pretrunā ar pašreizējo situāciju. Tikai bezdarbniekiem ir pietiekami daudz laika ģimenei. Labi, ka mani bērni jau lieli, citādi viņi māti mājās neredzētu. Ideja laba, tikai nerealizējama. Bet varbūt mēs nemākam laiku saplānot? Citi sola katrā novadā radīt jaunas darba vietas. Arī pirms rūpnīcas “Jeld — Wen” uzcelšanas solīja, ka tajā būs darbs pusei pilsētas iedzīvotāju. Atņēma man apstrādāto zemi, bet jaunajā ražotnē tik vien kā daži desmiti darba vietu. Laba ir doma modernizēt lauksaimniecību, bet tam vajadzīgs daudz naudas, un bankā man atbild — lauksaimniecība ir riska nozare — un nekādus kredītus nedod. Ar savu modernizācijas projektu jau trīs gadus sēžu un gaidu. Nākamais gads ir pēdējais šajā projektā, un šķiet, ka tas aizies gar degunu.
Gribētos, lai beidzot no Eiropas saņemam taisnīgus atbalsta maksājumus, bet panākt, manuprāt, mēs nevaram neko, un šie solījumi ir tukšu salmu kulšana. Arī kooperācijas ideju neatbalstu, jo — kur desmit saimnieku, tur suns neēdis. Piemērs no personīgās pieredzes. Gribēju palīdzēt kaimiņam. Ar savu tehniku izbraucu uz viņa lauka, bet tas pilns akmeņiem. Tehnika salūza, un kooperēšanās ar to beidzās, vēl īsti nesākusies.
Tie, kuri sola likvidēt bezdarbu, vienā gadā divus simtus tūkstošu aizlaida bezdarbniekos, slēdza ražotnes, bet tagad grib to visu dabūt atpakaļ? Neiznāks. Par pievienotās vērtības radīšanu piekrītu, bet pagaidām varu nopelnīt, bullīšus pārdodot Lietuvai, Polijai, arī pienu turpat. Jaunas piena pārstrādes rūpnīcas celšana būtu iespēja pievienotās vērtības radīšanai, bet kāpēc jāceļ kas jauns, ja no esošajām neizmantojam pat pusi? Vairākās Latvijas vietās dažu politiķu interešu dēļ jaunu ražotņu atvēršana nemaz nav iespējama, lai neradītu nevajadzīgus konkurentus.
Ieva Klauža, SIA “Vējkalni Miki” komercdirektore
Šobrīd aktuāls ir jautājums par zemes izpārdošanu ārzemniekiem, pret ko savās programmās iestājas vairākas partijas. Tiem, kuri Latvijas zemi uzpērk ar mērķi pēc gadiem to pārdot dārgāk, tiešām vajadzētu aizliegt to pirkt. Labs piemērs ir Latgales pusē, kur kāds vācietis iegādājies zemi, lai kādu laiku tajā strādā vietējie zemnieki. Diemžēl nekāds bizness viņam neizdevās, jo turienieši nav tikpat čakli kā vācieši. Rezultātā zeme ir neapstrādāta, nevienam gar to nav daļas, īpašnieks dzīvo Vācijā. Un pēc vēlēšanām tas, kuram būs izdevīgi, šādu solījumu par pārdošanas ierobežošanu būs aizmirsis, lai tikai ātrāk tiktu pie naudas.
Kristīgie demokrāti un arī citi sola atbalstīt mazos un vidējos uzņēmējus. Manuprāt, labākais atbalsts būtu tāds, ja šos uzņēmumus liktu mierā un netraucētu tiem strādāt. Radīt labvēlīgu vidi eksportam šķiet interesanti, jo Latvijas tirgus ir par mazu, lai te attīstītu nopietnu ražošanu, un eksports katrā ziņā ir vajadzīgs.
Par vienotajiem platību maksājumiem runā ne pirmo gadu, un savās programmās daudzi šo jautājumu sola sakārtot. Kāpēc atkal tikai sola, bet nesakārtoja līdz šim? Protams, tas ir negodīgi pret mūsu zemniekiem, jo jebkura cita valsts vispirms domā par saviem ražotājiem, izņemot Latviju, kura pilda visus Eiropas Savienības noteikumus, kamēr citi pret tiem cīnās.
Par vārdiem “ilgtermiņa attīstība” gribas tikai pasmaidīt. Kaut vai, piemēram, tepat mūsu pusē. Ceļš Bebri — Koknese pirms diviem gadiem ilgi bija slēgts tāpēc, ka remontēja tiltu. Nākamgad šo tiltu neviens vairs nelietos, tas kalpos ekskluzīvi vienai mājai, jo satiksme būs pa Maskavas šoseju. Vai bija vērts ieguldīt naudu remontā, ilgu laiku radīt neērtības, ja vēlāk to tikpat kā neizmantos? Katrs speciālists šauri redz savu lauciņu, cīnās par savu projektu un nesaliek visu kopā. Par ilgāku laika posmu kā gads neviens nedomā. Ja to sauc par ilgtermiņa attīstību, tad piekrītu…
Bioloģiskā saimniekošana ir stipri nosacīta, vairāk kā skaists lozungs, jo cik dabīga var būt lauksaimniecība Rīgas — Daugavpils šosejas tuvumā?
Jānis Dzenis, “Kalnavotu” saimnieks Kokneses pagastā
Tās organizācijas, kuras pirms vēlēšanām savās programmās kā vienu no primārajiem uzdevumiem izvirzījušas lauksaimniecības ilgtermiņa stratēģiju, ar šo jautājumu nodarbojušās arī iepriekšējos gados un joprojām ir turpat, kur sākumā. Tas vien liek pasmaidīt un neuztvert šādus solījumus nopietni. Ilgtermiņa stratēģijas nekad nav bijis, un tuvākajā laikā tā arī netiks radīta. Piemēram, Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) programmā jau ir pretrunas, vienā teikumā atbalstot vienu nozari, citā — pretēju. Kāda tad var būt runa par kopēju stratēģisku plānošanu?
Par lauksaimniecības izglītību partiju programmās ir maz vai tā vispār nav pieminēta, bet tieši tā, manuprāt, ir vienīgais Latvijas potenciāls, lai radītu pievienoto vērtību un tādējādi spētu konkurēt. Neliela atsauce uz to ir “Ražots Latvijā” programmā, uzsverot, ka ražošanai jākļūst par zinātnes pētījumu garantētu galamērķi. Kā pašlaik strādā profesionālās vidusskolas, vai to darbība ir vērsta uz lauksaimniecības modernizāciju? Ja nav izglītības, nav zinātnes, varam tikai atražot to, kas ir, un klāt nekas jauns neradīsies.
Skaistie vārdi par lauksaimniecības modernizāciju arī nav nopietni uztverami, jo jebkura modernizācija ir dārga, un kā var par to runāt laikā, kad Latvija aizņemas naudu, lai izdzīvotu!
Atbalstot bioloģisko saimniekošanu, ZZS nonāk pretrunā pati ar sevi, jo nevar valsts vienlaikus atbalstīt videi draudzīgu saimniekošanu un prasīt, lai lauksaimniecība būtu konkurētspējīga ar citām Eiropas valstīm. Vai nu mēs pasludinām sevi par veselīgas pārtikas ražotājiem, vai pēc iespējas lētāk un vairāk saražojam produkciju. To var panākt, tikai intensīvi strādājot. Bez ģenētiski modificētu organismu izmantošanas nevar runāt par konkurētspējīgu lauksaimniecību, un pret to visām pie varas esošajām partijām jābūt vienādai nostājai.
Ja pirms desmit gadiem Latvija būtu skaidri pateikusi, ka mēs izvērsīsim bioloģisko lauksaimniecību, Eiropas Savienības atbalsta maksājumi varēja būt līdz pat 600 eiro par hektāru.
