Politisko partiju solījumi rakstveidā ir ietverti to programmās. Diemžēl vēlētāji tās lielākoties neizlasa, jo uzskata par tukšām frāzēm, kurām nav saskatāms reāls piepildījums. Tomēr tieši programmās paustā izpildi mēs varam pieprasīt no deputātiem pēc viņu ievēlēšanas. Tāpēc, lai pilsoņiem palīdzētu izvēlēties, par ko balsot, “Staburags” lūdza 25 sabiedrības ekspertus, cilvēkus no tautas, izlasīt partiju programmas un mēģināt vērtēt tās. Vērtējumam izvēlējāmies, mūsuprāt, piecas svarīgākās dzīves jomas: kultūru, lauksaimniecību, pašvaldību un reģionālo attīstību, izglītību, medicīnu un sociālo aizsardzību. Šodien par kultūru.
Lilita Dzilna, Pētera Barisona Aizkraukles mūzikas skolas direktore
Priekšvēlēšanu laikā katra partija kaut ko sola, bet reālo segumu varēs redzēt tikai nākotnē. Ne tikai politikā kopumā, bet arī priekšvēlēšanu cīņās priekšplānā izvirzās peļņa, teju visur — masu medijos, ielās, pat interneta vietnēs — redzam neskaitāmas partiju reklāmas, par kurām izdots milzum daudz līdzekļu.
Izlasot partiju programmas, secināju, ka gadu gaitā tās nav mainījušās. Tāpat kā iepriekš, arī tagad pārsvarā tur ir tukšas, vispārinātas frāzes, piemēram, “cieši sadarbosimies ar Latvijas radošo inteliģenci” vai “atbalstīsim nacionālo kultūru”, to taču varētu pateikt ikviens! Politiķi ļoti labi zina, ko gaida vēlētājs, tāpēc manipulē ar dažādiem saukļiem, piemēram, “Gribiet lielākas algas, balsojiet par mums!”.
“Saskaņas centrs” savā priekšvēlēšanu programmā norāda, ka augstākā vērtība ir veselība un ģimene. Kārtējā tukšā frāze. Piemēram, medicīna, izglītība, zinātne ir inteliģences sektors, tāpat kā kultūra, un politiķi “spiež” uz šīm lietām, jo tās skar teju ikvienu, un būs daļa cilvēku, kuri uz tā uzķersies. Partijas sola vienu un to pašu, nenosaucot konkrētas darbības rezultāta sasniegšanai.
Iepriecina, ka Pēdējā partija sola iestāties pret jebkādu finansējuma samazinājumu izglītībai un kultūrai. Lai gan apvienībai nav plašu iespēju reklamēties, tai būtu tautas atbalsts, ja daļa vēlētāju balsojot izteiktu protestu esošajām partijām.
Atbalsts kultūrai ir ļoti nepieciešams. Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, šai nozarei katastrofāli samazināts finansējums, līdz ar to attīstība ir minimāla. Pērn mākslas un mūzikas skolas bija apdraudētas. Nezinām, kā būs nākotnē, iespējams, būsim spiesti veidot jaunu mūzikas mācību modeli, tāpēc prasmes papildinām dažādos pilnveides kursos. Iepriekšējos gados mūsu audzēkņi varēja atļauties doties ārzemju braucienos un parādīt sevi, pārstāvēt novadu, valsti, tagad tas ir liegts. Varējām arī uzņemt viesus no citām zemēm. Bija motivācija darbam. Tieši jaunatnei būtu jāpārstāv novads, jo bērni, jaunieši veidos mūsu nākotni. Dzīvei jābūt interesantai, lai skolu jaunatne negribētu pamest savu valsti.
Sarmīte Ķīse, Vecumnieku novadaKurmenes tautas nama vadītāja
Izlasot priekšvēlēšanu programmas, secināju, ka vārds “kultūra” nosaukts tikai septiņu partiju “sacerējumos”. Reizēm paklausos arī politiķu diskusijas televīzijā, kur par šo jomu runā visai reti. Nesen raidījumā “100. pants” divu partiju deputātu kandidāti pusstundu runāja par to, ka Latvijā vajadzētu vismaz vienu profesionālu džeza orķestri. Jā, protams, vajag, bet vai tas ir pats svarīgākais? Liekas, ka viņiem tuvas tikai pašiem interesējošas lietas. Lielākā daļa diskusiju ir par un ap profesionālo māk-slu, taču par “mazo kultūru” novados un attālos lauku pagastos neviens nerunā. Palasot programmas, redzu, ka visvairāk par kultūras saglabāšanu un attīstīšanu rakstīts Zaļo un Zemnieku savienības programmā. Viņi sola nodrošināt profesionālās mākslas sasniedzamību visos reģionos. Jau pirms vēlēšanām ar šīs partijas atbalstu daudzviet rīkoja bezmaksas koncertus, piedaloties populāriem māksliniekiem. Arī mūsu pagasta iedzīvotāji labprāt izmantotu šo iespēju, diemžēl neviena partija to nepiedāvāja.
Prognozē, ka nākamgad kultūras budžetu samazinās vēl par 10%. Kultūras iestāžu uzturēšana pilnībā ir nodota pašvaldībām. Veiksmīgi īstenoto projektu dēļ un ar novada domes atbalstu Kurmenes tautas nams ir izremontēts, un tajā joprojām darbojas ritma deju grupas un dramatiskais kolektīvs. Lai gan novada kultūras iestādēs dažādi kolektīvi ar panākumiem darbojas gadiem ilgi, to vadītāji mēnesī saņem vien pārdesmit latu. Līdz gada beigām viņu atalgojums nemainīsies, bet, kā būs nākamgad, nezinām. Tikai kolektīvu vadītāji zina, cik grūti saglabāt pašdarbības kolektīvus, īpaši jauniešu, kuri dodas prom no laukiem, tāpēc jāpriecājas, ka vēl kāds grib dejot, dziedāt vai spēlēt teātri.
Pirms pāris gadiem Kurmenē ik mēnesi rīkoju izklaides pasākumus. Tie laiki pagājuši, cilvēki vairs nevar atļauties par tiem samaksāt, tāpēc mēģinām organizēt tematiskus sarīkojumus apmeklētājiem ar kopīgām interesēm, piemēram, zemessargiem, medniekiem, zemniekiem, iesaistot arī tuvāko pagastu iedzīvotājus.
Ferijs Millers, jauktā kora “Dīvaja” un vīru vokālā ansambļa vadītājs Skrīveros
Jau pavisam drīz, pēc dažām dienām, būs 10. Saeimas vēlēšanas. Partiju programmās lasāmi neskaitāmi solījumi palielināt finansējumu dažādām nozarēm, paaugstināt atalgojumu, bet pēc iepriekšējo gadu pieredzes apzinos, ka tiem ticēt nevar. Solīt ir politiķu darbs, jo — kā gan var nesolīt! Taču, kā vienmēr, pēc vēlēšanām būs daudz “objektīvu” iemeslu, lai solīto tomēr nepildītu.
Esmu caurskatījis vadošo partiju priekšvēlēšanu programmas, uzmanību īpaši pievērsdams kultūras un kultūrizglītības jomai. Vairums partiju šai jomai pievēršas ļoti pavirši, aprobežojoties tikai ar tukšām, sen dzirdētām, vispārīgām frāzēm.
Ar nebūtiskām atšķirībām šāds nekonkrēts tukšums valda gan Zaļo un Zemnieku savienības, gan partijas ““Visu Latvijai!” — “Tēvzemei un Brīvībai”/LLNK”, “Par labu Latviju” un arīdzan “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” priekšvēlēšanu programmās.
Tikai divas partijas iezīmējušas pietiekami konkrētas vadlīnijas darāmajam mūsu valsts kultūras dzīves attīstībā — “Vienotība” un “Saskaņas centrs”. Īpaši gandarīts esmu par abu šo partiju konkrētajām norādēm attiecībā uz Dziesmu un deju svētku tradīciju pilnveidošanu un attīstīšanu. Pāris pēdējo Dziesmu svētku atklāja daudz problēmu gan repertuāra, gan organizācijas ziņā, tāpēc turpmāk tas būtu jāņem vērā un jānovērš. Ļoti būtisks Latvijas tautas mākslas kolektīvu stiprināšanā būtu “Vienotības” solījums atjaunot mērķdotācijas. Savukārt “Saskaņas centra” programmā kā aktuālu saskatu apņemšanos demokratizēt Dziesmu un deju svētku procesu.
Kultūras attīstību veido daudz dažādu lietu. Visas dzīves jomas ir savstarpēji saistītas, kaut vai, piemēram, demogrāfijas jautājums. Ja nekas netiks darīts, lai bērnu mirstības ziņā Latvija nebūtu kaunpilnajā pirmajā vietā Eiropā, ja valdība nerūpēsies par ģimeņu labklājību, lai tās būtu pārtikušas, jauno paaudzi izskolot spējīgas, tad nebūs nepieciešamības rūpēties arī par kultūras attīstību.
Šis ir partiju solīšanas laiks, bet pēc tam politiķi atkal varēs teikt: “Nasing spešel!”, tāpēc, izvēloties 10. Saeimas vēlēšanās, vispirms viss rūpīgi jāapdomā.
Rasma Rinkēviča, Aizkraukles mākslas skolas skolotāja Jaunjelgavā
Šķiet, ka partiju priekšvēlēšanu programmās no pagultes izcelti iepriekšējo gadu solījumi ar vietām samainītiem vārdiem. Tās ir vispārinātas.
Par kultūras mantojuma nostiprināšanu un tradīciju saglabāšanu nedaudz runā apvienība ““Visu Latvijai!” — “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK”, arī Zaļo un Zemnieku savienība. Interesanti, “Zaļie” sola attīstīt mākslas eksportu, kas būtībā notiek visu laiku, tikai ne pienācīgā valsts atbalsta līmenī.
Iepriekš pozitīvi vērtēju “Vienotību”, bet diskusijās atklājās, ka viņi ļoti tendēti uz ražošanu, radot pārliecību, ka kultūru un mākslu atkal nobīdīs malā.
Pēdējā partija sola iestāties pret jebkādu naudas samazinājumu vairākām nozarēm, arī kultūrai, bet tam nav ticības. Neticu arī algu palielinājumam.
Deputātu kandidātiem domas izklausās pareizas un, iespējams, daļa no viņiem vēlas darboties pēc vislabākās sirdsapziņas, taču pēc pieredzes zinām, ka, iekļūstot varas “kopējā katlā”, politiķi kļūst vai nu alkatīgi kā pārējie vai, negūstot atbalstu, spiesti aiziet no tās.
Ārzemēs cilvēkiem ir iespēja piepildīt iecerēto, diemžēl Latvijā tam nav stimula. Daudzi teic, ka mums trūkst ķīmiķu, fiziķu un biologu, pārpārēm kultūras darbinieku, bet, ja viss būtu kārtībā jau valsts struktūras pamatos, cilvēki izvēlētos arī šīs profesijas.
Mākslas zināšanas noder gandrīz ikvienā nozarē, tā attīsta domāšanu, maina dzīves redzējumu. Lai gan pēdējos gados mākslas skolas finansiāli atbalstītas vismazāk, iespējams, tieši šis laiks ir daudzmaz labvēlīgs, jo var būt vēl grūtāks periods.
Esmu patriote no A līdz Z, bet vairs nezinu, kam īsti ticēt. Kādreiz cilvēki labklājību centās panākt, mācoties un smagi strādājot, bet tagad tam visam neredzu jēgu. Lai gūtu kompetenci mūsdienīgākā mākslas pasniegšanas metodikā un uzlabotu finansiālo stāvokli, pirms gada beidzu augstskolu un neko nenožēloju, taču alga ir samazinājusies gandrīz par pusi, un šādi patriotisms pa daļiņai zūd. Izglītības un kultūras trūkums vedina uz vēl lielāku nabadzību.
Pārsvarā visi partiju deputātu kandidāti runā par materiālo labklājību, bet tikai retais piemin psiholoģisko un garīgo pusi.
Ineta Grandāne, Pļaviņu novada bibliotēkas bibliotekāre
Katras partijas programmā ir kaut kas atšķirīgs, bet tajās trūkst konkrētības. Pārsvarā visas apvienības runā par nacionālu valsti un kultūras saglabāšanu, daļa to pasniedz konkrētāk, daļa tikai vispārināti. “Vienotības” un “Par labu Latviju” nostādnes ir līdzīgas, šīs partijas sola turpināt iesāktos projektus, atbalstīt kultūru, arī bibliotēkas. Iepriecina, ka tās apliecina Gaismas pils būvniecības turpināšanu, solot atvēlēt tai papildu finansējumu.
Turpretī “Saskaņas centrs” ierosina Gaismas pils būvi izmantot viņu skatījumā lietderīgākiem mērķiem. Uzskatu, ka šādi partija cenšas manipulēt ar dažām vēlētāju grupām. Arī šīs partijas deputātu kandidāti savā programmā runā par nacionālu valsti, bet akcentē atbalstu nacionālajām minoritātēm un krievu kultūrai. Tas, protams, ir labi, tikai nav norādīts, kā to varētu īstenot.
Zaļo un Zemnieku savienība īsajā partijas programmā definēja savus pamatpostulātus par dažādām nozarēm, arī kultūru, bet garajā, kur varēja cerēt uz lielāku konkrētību, diemžēl nekā nav.
Īpašu akcentu kultūrai neieraudzīju arī apvienības ““Visu Latvijai!” — “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK” programmā. Tajā ietvertas vispārīgas frāzes, piemēram, latviešu valodas un kultūras mantojuma saglabāšana. Taču sociāldemokrāti par šo jomu gandrīz neko nav izklāstījuši.
Jāatzīst, šie gadi bibliotēkām bijuši labvēlīgi. Pozitīvs piemērs ir Valsts vienotās bibliotēku informācijas sistēmas gaismas tīkla projekts. Tā attīstīšanu arī tur-pmāk sola atbalstīt partija “Par labu Latviju”, arī “Vienotība”. Cerēsim, ka tie nebūs tikai tukši vārdi, jo, ieguldot resursus un izmantojot modernās tehnoloģijas, tā ir iespēja latviešu kultūru popularizēt pasaulē, darīt to sasniedzamu ne tikai pilsētās, bet arī jebkurā mūsu valsts pagastā un ciematā.
Vairākas partijas sola palielināt finansējumu Kultūrkapitāla fonda atklātajiem projektu konkursiem, tātad arī mērķprogrammai “Grāmatu iegāde publiskajām bibliotēkām”. Tas ir ļoti nepieciešams, jo pērn Kultūrkapitāla fonds šim mērķim piešķīra maz līdzekļu.
