Šodien paiet tieši divi gadi kopš grautiņiem Vecrīgā. Vēlā 13. janvāra pēcpusdienā Doma laukumā protesta akcijā pulcējās ap 10 tūkstošiem iedzīvotāju. Vakarā apmēram tūkstoš cilvēku devās uz Saeimas namu, kur protestējot parlamenta ēkai izsita stiklus, dauzīja likumsargu automašīnas, apmētāja kārtības sargus ar bruģakmeņiem, pudelēm un izdemolēja veikalus. Prokuratūrā ir pieteikti cietušo zaudējumi — 140 tūkstošu latu, kā arī prasīta morālā kaitējuma kompensācija 39 tūkstošu latu apmērā. Kas ir šo kompensāciju prasītāji, to sabiedrībai neatklāj.
Līdzīgas protesta izpausmes pret valdošo varu Latvija piedzīvoja astoņdesmito gadu beigās, kad pēc “Pērkona” koncerta Ogrē jaunieši izdemolēja vilcienu. Sekoja paraugprāva, atrada galvenos vainīgos, un vienam no jauniešiem piemēroja reālu cietumsodu. Līdz nākamajai reizei, kad latvieši savu neapmierinātību pauda demolējot, bija jāpaiet gandrīz ceturtdaļgadsimtam.
Pirms diviem gadiem situācija valstī vēl nebija tik smaga, bet, lai cik grūti cilvēkiem klājas tagad, šķiet, nekas vairs neliktu iziet ielās un savu taisnību pierādīt graujot un demolējot. Televīzijas raidījumā “De facto” baušķenieks Ingus Zaharčenoks, kurš ir viens no apsūdzētajiem par piedalīšanos masu nekārtībās, sacīja: “Otrreiz noteikti vairs nenāktu. Tas ir bezjēdzīgi.” Vēl viens no 13. janvāra grautiņu dalībniekiem alūksnietis Andris Maziks teic: “Esmu secinājis: cilvēkiem patīk dzīvot tā, kā ir Latvijā. Tie, kuriem nepatika, ir aizbraukuši.”
Latvijā dīvainību netrūkst. Pēc grautiņa Vecrīgā ir vairāki desmiti aizturēto, no kuriem grasās piedzīt zaudējumus, bet cik miljonu valsts zaudēja, piemēram, “Bankas Baltija” vai “Parex” bankas dēļ? Dienvidu tilta būvniecībā izšķērdēti miljoni. Cik aizturēto, apsūdzēto?
13. janvāra nekārtību kūdītājus un organizatorus uz apsūdzēto sola mums neredzēt, tikai izpildītājus, kuriem, vismaz daļai, pat nebija skaidrs, ko īsti ar mesto akmeni panāks. Tos, kuri demolēja, notiesās, bet kurš tiesās tos, kuri šos grautiņu dalībniekus līdz tam noveda?
