Man, pensionāram, ir ļoti labi zināms, ka šajos laikos vairs legāli piepelnīties nav izdevīgi. Valdība uzreiz man par sodu bezkaunīgi un oficiāli nošņāps daļu pensijas. Noprotu, ka arī jaunajiem ļaužiem ar legālo haltūrēšanu tagad nav vērts noņemties. Tas uzreiz pievērš uzmanību, un sākas ekscesi. Nav mierā pamatdarba devējs un citi skauģi. Tāpēc katrs, kas var, šodien piepelnās tikai pa kluso vai nemaz. Nesen es uzrunāju savu kaimiņu, kurš strādā policijā. Tā arī pajautāju: “Janka, vai tu piecīšus vēl ņem?”.
Šis vien plati nosmaidīja un divdomīgi bilda senseno parunu: “Ko neizdarīsi par pieciem latiem?!”.
Kā man nepatīk šitāda runāšana mīklās un sava pārākuma izrādīšana. Šito niķi laikam no policistiem nekad neizdzīt. Agri vai vēlu tur visi kļūst tādi, lai cik lāga puikas iepriekš nebūtu bijuši. Tā ir mans kaimiņš Janka.
Biju mūsu sarunu aizmirsis, bet atcerējos par to pavisam nesen, un tas bija, taisnību sakot, pagalam sāpīgi… Vārdu sakot, biju viendien izgājis ielās un gribēju centrā krustojumu šķērsot pie luksofora sarkanās gaismas, jo tuvumā nemanīju nevienu pašu “autiņu”. Tajā brīdī kāds “simtlatnieks”, kas ar lāpstu rausa sniegu tieši šajā ielu posmā, smīnot nomērīja mani ar skatienu un it kā konstatējot sacīja: “Pieci lati!”.
Uzmetu lūpu. Nodomāju, ka šis no manis naudu prasa par to, ka pa priekšu grozījies ar sniega lāpstu un ceļu notīrījis. Muļķis biju, nesapratu, ka cilvēks vienkārši gribēja mani neuzkrītoši brīdināt par gaidāmajām nepatikšanām, jo, kur bijis, kur ne, piepeši kā no zemes man priekšā izauga ceļu policists Janka. Kaimiņš mans! Un pieprasīja no manis kā minimums piecus latus (bez kvīts) vai četrreiz vairāk (ar kvīti) par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpšanu. Johaidī! Par ko?! Vai es kādu apdraudējis? Es taču tuvumā neviena paša “autiņa” nemanīju! Pirms tam krustojumā jau minūtes piecas biju zaļo gaismu gaidījis, apnika, jo dzīvība šajā ielu posmā tā kā tā pamirusi! Tā nu stāvējām mēs abi ar Janku un tielējāmies. Es, protams, izņēmu no kabatas pēdējo piečuku un ieslīdināju Jankas miklajā saujā. Nodomāju, ka šis gan baigi nervozē, bet tomēr riskē. Kā jau visi šodien. “Eh, Janka, tev gan darbs kaulus lauž!” sacīju es. Bet viņš, man acīs skatīdamies ar nevainīgu cukurģīmi, bilda: “Darbs nav grūts, bet ir atbildīgs.”
