Lai gan neesmu piederīga nevienai reliģijai, ticu, ka ir kāds augstāks spēks. Vienas no manām bērnības patīkamākajām atmiņām, kas saistītas ar Dievu, ir Valērijas Dābolas dziedātās kristīgās dziesmas. Stundām ilgi varēju klausīties viņas samtainajā balsī. Lai gan neizpratu dziesmu jēgu, mani pārņēma miers. Kopš tā laika pagājuši 20 gadi. Valērijas kundze ir tikpat pozitīva un kļuvusi vēl enerģiskāka, nekā es atminos. Ik dienu spēku un pārliecību viņai dod ticība Dievam. Viņš Valērijai palīdzēja tikt galā ar dzīves pārbaudījumiem un saglabāt ticību rītdienai.
Valērija Dābola ir ķīmijas kabineta laborante Aizkraukles novada ģimnāzijā. Augusi ticīgā katoļu ģimenē, tomēr patiesi Dievu iepazina dzīves laikā.
Mierina un dziedina rētas
— Kā radāt ceļu ticībai?
— Ticības pamatus jau bērnībā ielika mamma un vecmamma. Viņas ir katolietes, un tā tiku audzināta arī es. Ar viņu palīdzību spēru pirmos soļos pie Dieva, tiku iesvētīta, tomēr manā bērna sirdī izmaiņas nenotika. Man pašai bija jānoiet ceļš, lai atrastu un iepazītu Dievu. Augot ticīgā ģimenē, tu zini, ka Dievs ir, bet Viņš tevi īpaši nesaista. Bērnam nav tik svarīgi Dievu pazīt, cik bijāt un cienīt.
Patiesi Dievu sāku meklēt jaunības gados, kad dzīvē pienāca smagi brīži, pārbaudījumi. Šķita, ka ar tiem netikšu galā. Saskāros ar cilvēku nodevību un apmelošanu. Kad vairs nebija neviena, uz ko paļauties, parādījās ieaudzinātais instinkts — meklējot palīdzību, lai pasargātu sevi no negatīvā, vērsos pie Dieva. Pamazām lūdzoties, jutu, ka tieku uzklausīta. Ikreiz, kad slīdēju nost no pareizā ceļa, tā vērsos pie Dieva. Kad bija labi, tā par Viņu piemirsu. Smagā situācijā tiek spiesta “lūgšanu poga”, un Dievs nāk palīgā. Cilvēki nespēj sniegt pastāvīgu emocionālo apmierinājumu otram, tādēļ, jo vairāk dzīve sita, jo vairāk meklēju Dievu. Ikviens tiecas pēc mīlestības. Kad to neatrod, radītais tukšums tiek aizvietots ar ko citu. Jaunības gados tas ir alkohols un citas galējības, pati esmu piedzīvojusi, ka spriedze tiek noņemta visdažādākajos veidos. Mīlestību meklēju pie Dieva un to arī saņēmu. Tas deva spēku izturēt pat vissmagākos dzīves pārbaudījumus. Patiesi vēršoties pie Dieva, tiek pārņemtas Viņa īpašības. Iemācījos neturēt aizvainojumu — tas bija grūti, bet Dievs palīdzēja. Viņš mani mierināja un dziedināja rētas. Mainījās mana attieksme pret apkārtējiem, vieglāk uztvēru naidu un nodevību.
Klīniskā nāve parāda citu dimensiju
— Vai svētceļojums palīdz satuvināties ar Dievu?
— Svētceļojumā uz Aglonu esmu gājusi astoņas reizes. Redzēju, ka arī citi cilvēki meklē Dievu, un devos līdzi. Gājiens fiziski ir smags, taču emocionālais ieguvums ir nenovērtējams. Svētceļojums ticīgajam ir kā ātrā palīdzība, kas stiprina saikni ar Dievu. Pēc piedzīvotā tu saproti, ka Dievs ir mīlošs tēvs. Kad vajag, Viņš tevi pažēlo, ja dari ko nepareizi, sniedz brīdinājuma signālu. Svētceļojumu laikā atsāku spēlēt ģitāru, ko kādu laiku biju pārstājusi darīt. Ceļā ir nepieciešams instruments, kas gājējiem radītu možāku garu. Muzicēju savam priekam un dziesmās slavēju To Kungu.
Pirms daudziem gadiem cietu nelaimes gadījumā — mani notrieca automašīna. Pateicos Dievam, ka Viņš man lika saprast — tas, ko meklēju cilvēkos, ir atrodams Viņā. Piedzīvoju brīdi, ko citi sauc par klīnisko nāvi. Biju citā dimensijā — Dieva slavā. Redzēju, cik tur brīnišķīgi. Tur valda tāda mīlestība, ka neko citu negribas, kā vien būt tur. Sekas pēc avārijas bija smagas, tomēr jutu mierinājumu. Dievs man parādīja, ka meklēju nepareizā vietā, tikai pie Viņa es radīšu meklēto.
Pēc visa piedzīvotā uz pasauli raugos citādāk. Dievs man palīdzēja saprast, kas ir patiesās vērtības, un dāvāja man brīvību.
Daudzi izvēlas vieglāko
— Vai Dieva palīdzībai nav ierobežojumu?
— Dievam ir arī savi noteikumi. Tos neievērojot, rodas problēmas. Viņš cilvēkiem ir devis desmit baušļu, un, tos pārkāpjot, mēs iekāpjam svešā teritorijā, kur valda tumsas spēki. Pārkāpjot baušļus, mēs esam neaizsargāti. Sekojot Dievam, Viņš mūs pasargās no sliktā. Pat ja ar mums kas atgadīsies, Viņš palīdzēs tikt galā ar grūtībām.
Pasaule piedāvā savu. Daudzi izvēlas vieglāko ceļu, dzīvi bez Dieva. Tas cilvēcei nes postu. Katrs no mums ir iegrimis savās rūpēs, un Dieva palīdzība nav nepieciešama. Kad dzīve mūs sit, mēs vēršamies pie Viņa pēc palīdzības. Ticība un paļāvība Dievam palīdz atšķirt pareizo no nepareizā. Esot ar Viņu, es zinu, ko ēst, dzert un vilkt mugurā. Dievs runā caur manu sirdi, un sirdsapziņa pasaka priekšā pareizo izvēli.
— Vai Dieva mīlestība tiek nodota no paaudzes paaudzē?
— Centos bērniem iemācīt, kas ir labi un kas ne. Vēlējos, lai viņi apzinās, ka garīgā dzīve ir nepieciešama un tā ir jākopj. Tā audzināju gan dēlu, gan meitu un nu redzu rezultātu. Cik vien varēju, ieliku dzīves un garīgos pamatus, tālāk viņiem pašiem jāizvēlas, ko no tā visa ņemt.
Mani bērni ir kristīti, tas ir nepieciešams un tam ir nozīme Dieva acīs. Daudzi vecāki bērnus nokrista, un ar to arī viss beidzas. Kristietis nav nosaukums, tas ir dzīvesveids. Gribētos, lai sabiedrībā bez nosaukuma būtu vēl kas.
Manā ģimenē valda patiesa ticība. Viena no mūsu tradīcijām ir ikvakara rožukroņa lūgšana, ko darām visas ģimenes sievietes kopā. Par brīnišķīgo ģimeni man jāpateicas Dievam.
Dod drošības izjūtu
— Vai bērniem mūsdienās nav grūti turēties pie Dieva, kad sabiedrībā valda liela neticība?
— Viegli tas nav, bērni dodas pasaulē un nonāk starp dažādiem cilvēkiem. Ja ticības pamati ir ielikti, tad viņi tiks galā. Bērni bieži neizprot vecāku stāstīto, tomēr ņem vērā mūsu piemēru. Viņi izjūt kraso atšķirību starp atmosfēru mājās un skolā. Mamma māca vienu, draugi vedina uz ko citu. Jauniešu ceļš ir slidens, svarīgi, lai viņi jūt mīlestību un ticības spēku mājās, tas ļaus pieņemt pareizo izvēli jebkurā situācijā.
Jauniešu saikne ar Dievu ir mazinājusies, daudzas ģimenes nav ticīgas, jaunieši neapmeklē baznīcu, jo tas nav moderni. Viņi ir labi bērni, apveltīti ar dažādām spējām, tikai nav neviena, kas to virzītu pareizā virzienā. Jaunieši ir piesaistīti “citiem dieviem”. Viņi tic horoskopiem un dažādiem dzīvesveidiem. Katrs savu dievu atrod citur.
Bērniem, kuru vecāki patiesi ticīgi, ir vieglāk. Viņi zina, ka mājās viņus mīl un palaidnību gadījumā sods nebūs tik bargs. Protams, ka bērni ir un paliek bērni, jāaudzina ir, taču Dieva klātbūtne dod drošības izjūtu. Ikvienam ir patīkami atgriezties mājās, zinot, ka problēma tiks atrisināta izrunājoties un beigās tevi samīļos. Dieva audzināšana nāk par labu pašiem vecākiem, pat vissarežģītākajās situācijās tiek saglabāts miers un nosvērtība, nav kliegšanas, kā daudzās ģimenēs bieži notiek. Ar Dievu iespējams ir viss, bez Viņa klātbūtnes ģimenes jūk. Dievs māca dot mīlestību apkārtējiem, ja tev nav, no kurienes to ņemt, tā beidzas. Esmu pateicīga Dievam, ka esmu sapratusi, kādām jābūt attiecībām ar vīru un bērniem. Dievs ir mīlestība. Arī mani bērni ir izjutuši atšķirību — kad biju tālāk no Dieva, grūtāk bija visiem. Vēršoties pie Dieva, es radu mieru un paškontroli. Ja tev ir izpratne par Viņu un cieša saikne, tas izpaužas attiecībās ar apkārtējiem — kā ar ģimeni mājās, tā ar kolēģiem darbā.
Bībele — dzīves ceļvedis
— Kur gūstat padomu grūtā brīdī?
— Dievs ir teicis: “Caur manu patiesības grāmatu jūs varat atrast visu dzīvei nepieciešamo.” Tā ir dārgumu krātuve, kurā var atrast ko piemērotu katrai situācijai. Bībele ir kā dzīves ceļvedis. Tā jālasa ar ticības acīm, ja raudzīsies uz to kā vēsturnieks, tā nespēs palīdzēt. Lasot psalmus, es sevi stiprinu un smeļos spēkus. Katrs vārds manī ienāk, es to izdzīvoju un raugos uz notikumiem objektīvāk, neļaujoties emocijām. Katra patiesi ticīga cilvēka ceļš ir smags, taču galarezultāts ir tā vērts. Ar katru soli, kāpjot pa ticības kāpnēm, paliek vieglāk. Situācijas dzīvē atkārtojas, tomēr es iemācos no tām iziet kā uzvarētāja. Dievs dod man gudrību un spēku virzīties uz priekšu.
Viens no baušļiem ir “Tev nebūs manu vārdu valkāt nevietā”. Kad mēs Viņa vārdu sakām no sirds, tas ir vietā, tomēr, kad piesauc Dievu, kontaktējoties ar citiem, aizvietojot citu vārdu ar Viņa, tas nav pareizi. Dievam patīk, ja Viņu piesauc, kad ir tāda nepieciešamība. ◆
