Nav nejaušība, ka svētki notiek ziemā, kad lauku darbi jau padarīti, bet pavasaris, kad tie sāksies no jauna, vēl tālu.
Nav nejaušība, ka svētki notiek ziemā, kad lauku darbi jau padarīti, bet pavasaris, kad tie sāksies no jauna, vēl tālu. Adventes laiks pirms Ziemassvētkiem iezīmē īpašo klusuma periodu, kurā jānotiek kaut kam noslēpumainam. Tas ir laiks, kad nav vietas skaļam troksnim, bravūrai, lielībai, salūtam. Tas ir laiks, kad cilvēki ieskatās sevī, izvērtē līkumoto dzīves ceļu, uzdod mūžīgo jautājumu: “Kādēļ esmu šajā pasaulē, kāda ir manas dzīves jēga?”. Protams, katram uz to ir sava atbilde. Katram savs ceļš, cerības un arī smagums sirdī.
Tomēr mums visiem ir arī kaut kas kopīgs. Ticība un cerība, ka daudzas nepārvaramas problēmas vērsīsies par labu, tāpat kā pelēcīgais, neizteiksmīgais rudens nemanot pārtop ziemas pasakā.
Ziemassvētkiem ir savi simboli. Galvenais no tiem — eglīte. Bērniem tā sagādā prieku un sniedz cerību, ka arī turpmākā bērnība būs laimīga. Manā bērnībā ģimenē Ziemassvētkus nesvinēja. Tāpēc man eglīte vairāk saistās ar Jaungada sagaidīšanu. Tagad manā uztverē šie svētki nav atdalāmi no Ziemassvētkiem, tie saplūst vienā veselumā.
Ziemassvētku laiks man saistās ar ziemas sākumu un neatkārtojamu egļu skuju aromātu. Kā simbols apziņā paliek egles zars ar kādu sveci. Svece deg, un laiku pa laikam kāds piliens nokrīt uz zara. Reizēm šis piliens ir kā asara. Kā atgādinājums tam, ka šie svētki nav iedomājami arī bez skumjām. Bet tās ir gaišas. Tās neuzgāž jaunu smagumu sirdij, tikai pasargā no pliekanības, sīkumainības, paviršības un biezādainības. Šajos svētkos dvēsele jūtas attīrīta un atjaunota.
Igors Tovpeņecs, aizkrauklietis
