Aizkraukles 1. vidusskolas gados jauno sporta skolotāju Andreju Zaļenieku sākumā viegli sajaukt ar viņa skolēniem.
Aizkraukles 1. vidusskolas gados jauno sporta skolotāju Andreju Zaļenieku sākumā viegli sajaukt ar viņa skolēniem. Tā kā iepriekš neesam tikušies, pirms intervijas mēģinu viņu ieraudzīt pie sporta zāles sapulcējušos jauniešu vidū. Uz labu laimi uzrunāju nopietnu un pievilcīgu puisi. Izrādās, esmu “trāpījusi” pareizi.
Jau agrāk dzirdēju labus vārdus par Andreju Zaļenieku kā skolotāju un treneri. Pēc šīs tikšanās saprotu, kāpēc viņš ir savu audzēkņu un kolēģu ieredzēts. Skolotājs ir atsaucīgs un patīkams sarunu biedrs. Tā kā Andrejs labi iederas jauniešu pulkā, atļaujos viņu uzrunāt uz “tu”.
— Aizkrauklē tu esi ienācējs. Kur ir tava dzimtā puse?
— Esmu dzimis Rēzeknes rajona Maltā, kur arī dzīvoju un mācījos līdz studijām. Mani vecāki izšķīrās, māte palika Maltā un nodibināja jaunu ģimeni, bet tēvs dzīvo Rīgā. Esmu vienīgais bērns ģimenē, un kopš 5. klases mani audzināja vecāmāte. Neilgu laiku dzīvoju pie tēva Rīgā, kur gāju arī skolā. Tomēr slodze man izrādījās par lielu, jo skola atradās tālu, arī tēvs bija aizņemts darbā un man varēja veltīt maz laika. Tad es izlēmu atgriezties Maltā pie vecāsmātes.
Dzīve kredītā
— Kāpēc izvēlējies skolotāja profesiju, kura vīriešu vidū nav īpaši populāra?
— Beidzot vidusskolu, par šo profesiju tiešām nedomāju. Mani saistīja sports. Gribēju mācīties Sporta akadēmijā, bet finansiāli tas nebija iespējams. Tad uzzināju, ka Daugavpils universitātē ir sporta pedagoģijas nodaļa, kur arī iestājos. Turklāt šī augstskola atradās tuvāk manai dzīvesvietai, un tā man bija vienīgā iespēja studēt budžeta grupā. Papildus gan paņēmu arī studiju kredītu, jo finansiāli ģimene nevarēja daudz palīdzēt.
— Tagad daudzi jaunieši izmanto iespēju ņemt studiju kredītu. Vai tu viņiem to ieteiktu?
— Noteikti, jo tas nav nekas riskants. Es apsvēru, ka sākšu strādāt un spēšu naudu atdot. Man vēl jāmaksā četrus gadus. Arī lielākā daļa manu kursabiedru izmantoja kredītu, jo ne jau visi ir labi nodrošināti. Turklāt izglītība maksā dārgi, pat ja studē budžeta grupā.
— Kā tu nokļuvi Aizkrauklē?
— Šajā skolā sāku strādāt, jau studējot ceturtajā kursā. Pārcēlos uz šejieni kopā ar sievu, kura arī studēja Daugavpilī. Viņa ir no Jaunjelgavas. Tagad dzīvojam Aizkrauklē.
— Jūs abi pēc profesijas esat skolotāji?
— Sieva drīzumā beigs sākumskolas klašu skolotājas studijas, bet pagaidām nestrādā.
Realitāte atšķiras
— Vai neesi vīlies savā profesijā?
— Skolotāja darbs noteikti nebija mans mērķis, jo arī lielākā daļa manu studiju biedru nākotnē vēlējās darīt ko citu. Galvenais bija iegūt augstāko izglītību. Tomēr sāku strādāt skolā un joprojām turpinu to darīt. Jau darba sākumā sapratu, ka viss, ko mācījos teorētiski, ir tālu no realitātes, un daudzas lietas apguvu no jauna, tikai jau praksē. Attiecību veidošana ar bērniem dzīvē ir pavisam citādāka, nekā aprakstīts mācību grāmatās. Turklāt daudzās lietās skolēnu attieksme mainās. Redzu, ka bērnu un jauniešu vidū sports vairs nav tik populārs kā pirms desmit gadiem. Iepriekš skolotājam nebija problēmu sagatavot dalībniekus sacensībām. Tagad man dažkārt vai jāstaigā pa skolu, mēģinot pierunāt skolēnus sportot. Lielākai daļai ir citas izklaides un negribas vairs tik daudz fiziski piepūlēties. Protams, ir arī tādi, kuriem sports dzīvē ir ļoti nozīmīgs.
— Vai skolēniem pietrūkst fiziskās sagatavotības?
— Par to tiešām jādomā vairāk. Ikdienā redzu, ka skolēns ātri nogurst, jo nav radis fiziski piepūlēties. Iespējams, tāpēc daudzi izvēlas citas nodarbes, nevis sportu.
— Kādiem sporta veidiem skolēni dod priekšroku?
— Futbolam, volejbolam, mūsu skolā arī basketbolam, kurā ir labi panākumi. Daudzi bērni trenējas arī vieglatlētikā, bet galvenokārt tie, kuri vēlas sasniegt kaut ko vairāk. Vispār jau šis sporta veids skolā ir visnepopulārākais.
Pārbauda pacietību
— Kā skolēni tevi uztver kā skolotāju, jo gadu starpība jums nav īpaši liela?
— Kad sāku strādāt, vecāko klašu skolēni bija divus gadus par mani jaunāki. Tagad bērni ir pieraduši, bet pirmo gadu patiešām bija grūti. Sākumā viņi dažādi mēģināja mani pārbaudīt.
— Kādām “ugunskristībām” tevi pakļāva?
— Neko briesmīgu jau viņi nerīkoja, bet bija vairāki izaicinājumi. Ieskaitē man jautāja, vai arī es pats varu izpildīt to, ko prasu no viņiem. Nācās vien pierādīt. Šajā darbā arī pašam vienmēr jābūt formā. Nevar vienkārši palūgt, lai kāds skolēns nodemonstrē atsevišķus vingrojumus, jo jāparāda pareizi. Es arī neesmu speciālists visos sporta veidos, bet pamatus pārzinu. Vīrietim grūtāk nodemonstrēt, piemēram, vingrošanas kombinācijas, bet tehniski varu tās izpildīt, lai gan ne ar tādu lokanību, kā tas izdodas meitenēm.
Skolotājus nekaitina
— Kāds tu pats biji skolēns?
— Nebiju no tiem, kurš skolotājiem “spēlēja” uz nerviem. Klasē bija trīs skolēni, kuri izcēlās ar savu uzvedību, un es negribēju būt ceturtais. Laikam jau sapratu, kāds skolotājam darbs. Mācījos diezgan labi, kaut arī nebiju viscentīgākais. Man patika bioloģija, anatomija, vēsture un, protams, sports.
— Un kā ar blēņām?
— Esmu diezgan mierīgs un pat grūti atcerēties, vai ko tādu sastrādāju. Reiz gan bija gadījums, kad visi zēni aizgājām no darbmācības stundas, jo telpa todien bija ļoti auksta. Pēc tam dabūjām pamatīgu brāzienu. Atceros, kad vēl mācījos 6. klasē, rudenī devāmies talkā lasīt kartupeļus. Kad aprēķinājām, ka nekāda peļņa neiznāks, devāmies mājās. Tos septiņpadsmit kilometrus līdz Maltai nogājām kājām. Visi bija pamatīgi uztraukušies. Pēc tam arī saņēmām sodu.
— Kādi sporta veidi tevi saistīja skolas gados?
— Mana lielākā aizraušanās bija vieglatlētika. Tas ir sporta veids, kurš prasa lielu gribas piepūli, jo treniņi ir diezgan vienveidīgi. Lai sagatavotos sacensībām, nepieciešams ilgs laiks. Vairāk nodarbojos ar 200 un 400 metru distanču skrējienu. Īpašus rekordus neguvu, jo manā lauku skolā nebija papildu vieglatlētikas nodarbību un arī lielu izaugsmes iespēju. Interesēja arī basketbols.
Pēta motivāciju
— Vai sporto joprojām?
— Cenšos sevi uzturēt formā. Ja to nedarīšu, pēc dažiem gadiem bērniem neko nevarēšu parādīt. Ar saviem skolēniem reizēm uzspēlēju basketbolu. Regulāri vingroju pie stieņa, jo fiziskajai sagatavotībai tas ir nepieciešams. Kad laiks kļūst siltāks, cenšos arī skriet. Šogad man ir daudz mācību stundu, tāpēc fiziskajām aktivitātēm maz laika. Turklāt mācos arī maģistratūrā.
— Turpini studēt sporta pedagoģiju?
— Pašlaik apgūstu vispārējo pedagoģijas virzienu Latvijas Universitātē. Tagad vēl tikai jāuzraksta un jāaizstāv maģistra darbs. Mana tēma ir vidusskolēnu motivācija sportā. Tas mani interesē arī praktiski. Vēlos padziļināti izpētīt šo jautājumu, jo jāzina, kā strādāt jau ar pamatskolēniem, lai viņiem arī vēlāk, vidusskolā, nezustu interese par sportu.
Pirmo reizi uz slidām
— Vai esi arī aktīvs sporta līdzjutējs?
— Protams. Šobrīd visiem prātā ir tikai viens — hokejs! Lielu uzmanību pievēršu Olimpiskajām spēlēm. Mēģinu arī ierakstīt interesantākās sacensības. Ļoti saista vieglatlētika, un esmu iegādājies arī sporta Ginesa rekordu grāmatu. Pievēršu uzmanību arī futbolam, bet man labāk patīk to spēlēt, nevis tikai vērot televizora ekrānā. Jebkuru spēli vislabāk redzēt klātienē. Pāris reizes biju arī Aizkraukles ledushallē. Turklāt pagājušajā gadā pirmo reizi dzīvē nostājos uz
slidām. Pamata kustības “uzķēru” ātri. Neko sarežģītu uz ledus nevaru izpildīt, bet savam priekam iemaņu pietiek.
Negrib piepūlēties
— Vai lielais sports tev nešķiet negodīgs?
— Dažkārt tā ir, un tas nav patīkami. Arī skolēni to pamana. Diemžēl daudzi domā, ka pietiks izdzert vai apēst kaut ko un rezultāts būs rokā. Jaunieši neapzinās, ka, iespējams, tādējādi vienu reizi kaut kas izdosies, bet daudzu gadu darbs būs vējā. Viņi zaudēs ne tikai rezultātus, bet arī veselību. Turklāt tas vairs nebūs paša sasniegums. Man nepatīk arī agresīvie sporta fani. Skolā ļoti vēršos pret jebkuru dusmu izpausmi, jo tas man nav pieņemami. Uzskatu, ka galvenais ir pašiem spēlēt godīgi, neņemot vērā, kā to dara tavs pretinieks.
Fantastika maliņā
— Tu esi no Latgales, un tās puses ļaudis vienmēr lepojas, ka ir latgalieši. Vai arī tu tā jūties?
— Neesmu par to domājis. Šobrīd gan neizjūtu īpašu saikni ar dzimto pusi. Tagad arī retāk uz turieni dodos. Ar vecomāti vairāk sazvanāmies. Gribētu aizbraukt biežāk, bet nav tik daudz laika. Tagad mans darbs un ģimene ir Aizkrauklē.
— Tu strādā gan skolā, gan arī kā treneris Aizkraukles sporta skolā, vai atliek kāds brīdis arī citām nodarbēm?
— Galvenokārt ir tikai darbs un studijas. Man patīk lasīt, it sevišķi fantastiku, bet arī šīs grāmatas tagad stāv malā, un pēdējā laikā šķirstu tikai zinātnisko literatūru, kura nepieciešama studijām. Mums ar sievu ir iecere vasarās apceļot
Latviju. Sākām pagājušajā gadā ar Kokneses pilsdrupām.
VĀRDS, UZVĀRDS: Andrejs Zaļenieks.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1980. gada 30. aprīlis, Rēzekne.
IZGLĪTĪBA: augstākā pedagoģiskā, turpina studijas maģistratūrā Latvijas Universitātē.
NODARBOŠANĀS: sporta skolotājs Aizkraukles 1. vidusskolā.
ĢIMENE: sieva Anita.
HOROSKOPS: Vērsis.
