Tādēļ, ka sākusies preses izdevumu abonēšanas kampaņa, mums ar Indriķi atkal radušās nesaskaņas. Par to, ka vietējais laikraksts vajadzīgs, domstarpību nebija, bet visās pārejās idejās kopsaucēju neatradām. Es teicu, ka noteikti jāpasūta “Privātā Dzīve”. Tā man vienmēr uzlabo garastāvokli. Vai tad nav, piemēram, patīkami izlasīt, ka populāru aktrisi vai dziedātāju grasās izlikt no dzīvokļa? Bet man taču tā nav, un man ir prieks. Savukārt kādā citā rakstā uzzinu, ka miljonārs ielikts aiz restēm, un man atkal prieks — mēs ar Indriķi pagaidām vēl neesam sēdējuši cietumā. Un kur vēl tie šķiršanās stāsti — sievas pamet vīrus, vīri sievas, bet mēs kā pirtsslotas lapiņa pie miesas turamies viens pie otra. Lasot šo žurnālu, saprotu: cik man tomēr skaista dzīve! Indriķis jau laikam gribēja, lai pasūtu kādu tamborēšanas vai adīšanas žurnālu, bet tagad taču visu var nopirkt gatavu. Ar veselībai veltītiem žurnāliem nākamgad arī nolēmu neaizrauties. Tos lasot, atrodu sev tik daudz vainu, ka brīnos, kā vēl esmu dzīva.
Nesaprotu, kāpēc Indriķim būtu jāabonē “Copes Lietas”, jo, lai noķertu sprīdi garu zivtiņu, žurnāls nav jālasa. Vēl viņš grib abonēt kaut kādu žurnālu par vēsturi. Kam mums jāskatās tālā pagātnē, vajag taču skatīties uz priekšu! Ir taču tik daudz mūsdienām piemērotu žurnālu par naudu, par biznesu.
Tā arī neradām kompromisu, ko abonēt nākamajam gadam. Bet laiks vēl pārdomām ir. Es savu lēmumu tik un tā nemainīšu!
