Protams, pirms vēlēšanām es solītu zelta kalnus “tumšajiem” pagasta cilvēciņiem. Tad lēnām sāktu strādāt pēc principa — “būs auni, būs cirpēji”.
Protams, pirms vēlēšanām es solītu zelta kalnus “tumšajiem” pagasta cilvēciņiem. Tad lēnām sāktu strādāt pēc principa — “būs auni, būs cirpēji”. Lai to visu varētu paveikt četros gados, es noteikti iegādātos auto nevis par desmit, bet par trīsdesmit tūkstošiem latu. Noteikti “Hummeri”, jo “Peugeot” pagasta ceļiem nederētu, tie ir pārāk sadragāti. Lai par to pārliecinātu ļaudis, es uzliktu vēl kādas desmit ceļa zīmes, kas brīdinātu. Neviens tāpat nezina, cik zīmes maksā, nesaprot, ka par to vērtību varētu ar šķembām nobērt kārtīgu ceļa posmu, protams, tikai uz manu māju pusi.
Tad kārta būtu pagasta avīzei — kā solītā saskarsme ar tautu. Es liktu ļoti daudz skaistas dzejas, lai cilvēki justu manas rūpes par garīgo pasauli. Kam viņiem zināt par kaut kādiem sēžu protokoliem? Protokoli un es — tā būtu viena komanda. Es ieteiktu, viņi to apstiprinātu.
Pie vienas vietas man būtu tautas kontroles, KNABi, ONABi, Pašvaldību lietu ministrija, jo pret mani tie būtu bezspēcīgi. Es ņemtu lieko zemi, mežu nevis padsmitiem, bet desmitiem hektāru. To visu es dabūtu par pusvelti un pa pusei maksātu arī zemes nodokli, jo ārēji es izskatītos ļoti sarūgtināts, un ļaudis mani žēlotu par sūro bērnību. Īstenībā tā būtu mana elastīgā nodokļu politika. Vajag vairāk dzeju, aizpļāpājos. Avīzītē nekas nedrīkst ieslīdēt. Lai visi būtu apmierināti, zemi saņemtu arī pagasta darboņi, gan jau pietiks mums visiem. Nē, ne tik, cik tagad, vairāk, mazliet vairāk. Uz Ēģipti pieredzes apmaiņas braucienā es arī nebrauktu, uz Maskavu gan. Piramīdas savai pēcnāves slavināšanai man tomēr būtu par dārgu, es apmierinātos ar mauzoleju. Ļeņins — skaisti!
Vai, kā mani satrauktu bērnu plūsma uz citām mācību iestādēm (grūti rakstīt, žņaudz asaras)! Ceļu, protams, es arī neasfaltētu, sportam halli neceltu, lai bērniņi iet. Nav bērnu, nav problēmu. Vēl mani ļoti satrauktu zemie ļaužu ienākumi un bezdarbs. Bet… viņi taču varētu nākt strādāt pie manis, neatteikšu — mežā, laukā. Maizītei pietiktu. Tumšie, neapķērīgie ļautiņi. Kāpēc maznodrošinātās ģimenes pašas nevarētu braukt uz Viļņas tirgu? Grūtības ir jāpārvar pašu spēkiem. Ļautiņiem vairāk vajadzētu uzņemties līdera lomu.
Cik tad es varētu vadīt? Ilgi! Galvenais — es turētu godā senču tikumus. Par saviem runāt nevēlos, pārāk godīgi. Kādi senči, tādi tikumi. Mana lielākā bagātība būtu iedzīvotāji (auni), bet es tad būtu lielais cirpējs. Ja es būtu pagastvecis…
Pasapņoja incognito G. Ž. no kāda pagasta Bauskas rajonā
(“Bauskas Dzīve”)
