4. decembrī novadniekam rakstniekam Andrejam Upītim 125. dzimšanas diena. Andrejs Upīts savam Skrīveru novadam un tā cilvēkiem veltījis ne vienu vien literāru darbu.
4. decembrī novadniekam rakstniekam Andrejam Upītim 125. dzimšanas diena. Andrejs Upīts savam Skrīveru novadam un tā cilvēkiem veltījis ne vienu vien literāru darbu. Vislabāk šejienes cilvēkus raksturo kultūrvēsturiskajā romānā “Zaļā zeme”.
Romānā atainotie notikumi risinājušies pirms vairāk nekā 100 gadiem. Kopš tā laika upītēs, kuras tek cauri Skrīveriem, daudz ūdeņu aizplūdis. Daudz bijis arī cilvēku, kuri, gluži kā Brīviņu gruntnieks Jorģis Vanags, minuši ceļu no Skrīveru centra uz Klidziņas pusi, lai dotos darbā, uz godiem, baznīcu vai ceļā uz tiem Skrīveru pakalniem, kur sākas mūžība.
Kroga vietā drupas
“Brīviņu gruntnieks Jorģis Vanags plaši atrāva Salakkroga durvis (..) un skatījās pāri Daugavai uz Klidziņu.”
(„Zaļā zeme”)
No Salakkroga durvīm sen vairs nevar redzēt ne Jaunjelgavu, ne Daugavas ūdeņus. Teju pie pašām durvīm sākas Rīgas––Daugavpils šosejas uzbērums. Lai skatītos pāri Daugavai, nākas pakāpties uz tā. Arī paša kroga vairs nav. Tā vietā vien pussabrucis šķūnis, kuru blakusesošās “Plostnieku” mājas iemītnieki izmanto malkas glabāšanai. Tikai varenās akmens sienas, atstutētas betona balstiem, liecina par šīs vietas kādreizējo diženumu.
Dažādi ļaudis te šodien dzīvo. Viens rūpējas par savu mitekli, cik nu rocība ļauj, cits, alkohola apdullināts, dara lietas, par kurām avīzē raksta policijas hronikā. Tomēr viņi visi zina šīs vietas vēsturi. Žēl, ka pagastam neatliek naudas un laika, lai seno ēku paglābtu no iznīcības.
Rosās celtnieki
Krogs šajā vietā, šķiet, bijis visos laikos un būs arī nākotnē. Savlaik “Klidziņa” bija iecienīta atpūtas vieta. Te piestāja vai katrs braucējs un gājējs, lai iebaudītu ko siltu vai stiprāku malku. Juku laikiem sākoties, kādreiz patērētāju biedrību savienībai piederējušais uzņēmums pārdots, taču visiem vēl atmiņā te nopērkamās smalkmaizītes un citi gardumi.
Nu “Klidziņa” atkal palēnām atdzimst pavisam citā veidolā. Kopš 1998. gada te saimnieko Edmunda Vainovska individuālais uzņēmums „Fortūna”. Ēku pārbūvē. Vēl šīgada pavasarī šķita, ka darbi palikuši pusratā, taču nu atkal rosās celtnieki. Top interesantas konstrukcijas no guļbaļķiem, uzceltas vairākas piebūves, paplašināts ēkas otrais stāvs.
Vainovska kungs vēl arvien nevar pateikt, kad ēdināšanas uzņēmums varētu būt gatavs, taču darbi notiek, un tas vieš cerības, ka vēl kāda vieta Skrīveru pagastā būs sakopta un cilvēku apmeklēta.
Vēsturi nodod metāllūžņos
“Uz līkuma, kur Daugavas lielceļš aizliecās taisni pār Dīvajas tiltu (..) Hardeļa dzirnavu slūžām cauri lauzdamās, Dīvaja šalca tik spēji, ka jārunā pastipri, lai otrs varētu dzirdēt.”
(„Zaļā zeme”)
Arī Hardeļa dzirnavas nu pieder vēsturei. No kādreizējās ēkas, kur ūdens graudus pārvērta miltos, bet baļķus –– smaržīgos dēļos, palikušas vairs tikai sienas ar tajās iestiprinātiem milzu dzelzs zobratiem. Citās dzirnavu kompleksa ēkās upes otrā krastā vēl pirms desmit gadiem darbojās 1898. gadā ražotās vilnas pārstrādes mašīnas. Te skrīverietes prata darināt brīnumskaistas tautiskās segas. Lai apmainītu vilnu pret dziju, cilvēki uz šejieni mēroja pat simt kilometru.
Tā visa vairs nav. Nu šī vieta pieder SIA “HESS” īpašniekam Imantam Trilopam. Uzbūvēta neliela hidroelektrostacija, kura gan spēj darboties tikai tad, ja upē ir pietiekami daudz ūdens. Tāpēc šajā sausajā vasarā tā darbojās ļoti reti. Saimnieks te plāno ierīkot atpūtas vietu. Diemžēl tajā nav vietas senajām vilnas pārstrādes mašīnām, kam šodien liela kultūrvēsturiska vērtība. Mašīnas bija pagasta īpašums, ko no šīm ēkām nācās aizvākt. Viena no tām pirms diviem gadiem aizceļojusi uz Stukmaņmuižu Klintaines pagastā un kļuvusi par muzejisku vērtību, bet pārējās… nodotas metāllūžņos, kā tas parasti notiek ar nederīgiem krāmiem. Vai pašvaldība pietiekami aktīvi meklēja unikālajām mašīnām jaunu saimnieku, kurš tās spētu izmantot kaut muzeja izveidei? Sludinājuši laikrakstos un internetā, taču gribētāju nebijis.
Foreles būros
Spēkstacijas dīķī aiz pamatīga žoga ūdenī iemērkti lieli būri. Skrīverieši mēļo, ka tur audzē foreles naudīgiem makšķerniekiem. Savlaik šīs izcilās zivis Dīvajā un citās Skrīveru novada upītēs mājojušas savvaļā. Padomju laikos vide piesārņota tik ļoti, ka foreles izmirušas. Brūnajā ūdenī lāga nav gribējuši dzīvot pat grunduļi. Nu vide kļūst tīrāka, zivtiņas lēnām atgriežas. Kas zina, varbūt savvaļā te atkal dzīvos arī foreles.
Siekalas mutē
“Kreisā pusē Spruku kalna krauja zaļiem viļņiem novēlusies līdz pat šaurajai muklāja joslai gar lielceļu (..), tālāk mālainā krauja vēl stāvāka. Stāvumos norakti līdzeni laukumiņi, un tajos sastādītas potētas ābelītes.”
(„Zaļā zeme”)
Šodien skats vairāk kavējas otrā lielceļa pusē, kur Dīvajas viņā krastā kūp Skrīveru pārtikas kombināta skursteņi. Ja vējš pūš uz lielceļa pusi, jau pa lielu gabalu jūtama salda smarža, kuru ieelpojot mutē saskrien siekalas. Daudzus gadu desmitus te ražo piena konfektes. Savlaik šķietami necilajās ēkās gatavoja daudzus citus gardumus, kurus nu bieži vien ievedam no ārzemēm.
Pašlaik te top 34 veidu saldumi. Strādā 52 cilvēki, kuri mēnesī saražo 34 līdz 36 tonnas saldo kārumu, kas nopērkami ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs.
Mīlas lielceļš
“Līdz pat stacijai trīs verstes, pamazām kāpdams, lielceļš līkumoja pa vītoliem, elkšņiem un krūmiem pieaugušo Dīvajas gravu, kas pati locījās ap kalniem ar liekņu spraugām un čūlājošiem avoksnājiem.”
(„Zaļā zeme”)
Šodien ceļš vairs nemet līkumu ap Metenu kalnu, bet ved tam pāri. Vecais stacijas un pagasta ceļa līkums nu kļuvis par jauniešu iecienītu pastaigu vietu. Te, klusumā, kuru karstās vasaras dienās pārtrauc vien putnu balsis un ūdens čalošana, dzirdami klusi čuksti un mijas skūpsti. Kalna apaļā mugura un alkšņu audzes pasargā no nevēlamiem skatieniem, lai skrīveriešiem nebūtu iemesla patrīt mēles.
Malka ceļmalā
Kad laiks aukstāks un nav jādara lauku darbi, vairāki vīri te gatavo malku ziemai. Arī skrīverietis Marians Barkāns pie vecā lielceļa rosās jau trešo ziemu.
–– Pagasts atļāva gādāt malku ne tikai man, bet arī citiem vīriem, –– viņš stāsta. — Mežsargs noteica, kurus kokus drīkst cirst, bet kuri atstājami. Malkas daudz, tikai lielākā daļa ļoti smalka. Resnāki koki gadās visai reti. Kopju arī ceļu, lai tūristiem un vietējiem jauniešiem nevajadzētu lauzties cauri krūmiem, lai varētu redzēt katru upes līkumu. Vasarā te ir ļoti skaisti.
Cīnās ar upi
“Pret nobrukumu Dīvaja šļācās pāri diviem radžu kritumiem un visu gravu piepludināja ar spalgu šalkoņu.”
(„Zaļā zeme”)
Arī šodien upe, skaļi šalkdama, grauž kraujas, kuru sāni lēnām kļūst arvien sarkanāki. Viens pēc otra lejup nošļūc auglīgās virskārtas laukumi ar visiem kokiem. To saknes velti cenšas ieķerties slidenajā mālā.
Iepretim lielākajai kraujai dzīvo Vladimirs Ušakovs, kurš jau vairākus gadu desmitus cīnās ar upi, lai iegūtu kādu auglīgāku zemes laukumu un izveidotu zivju dīķi.
Reti kuram no mums dzīves laikā izdodas upes gultni pārvietot citā vietā. Ušakova kungam, šķiet, tas izdevies, un putojošā straume pavasaros vairs netuvojas viņa mājai, gadu no gada drupinot krastu.
–– Vietas te maz, un zeme akmeņaina,— saka Ušakova kungs. –– Lai varētu ierīkot dārzu, melnzemi nācās vest no citas vietas. Traukdamās pāri krācēm, upe skaloja projām to, ko bijām izveidojuši, smagi strādājot. Mēģināju nostiprināt krastu, taču viss velti, tāpēc nācās upei atrast citu ceļu. Sākumā izraku nelielu grāvīti, bet pavasara palu ūdeņi to izgrauza platāku. Vecās gultnes vietā varēs izveidot dīķi. Vieta avotaina, un ūdens tajā netrūka pat vasaras sausumā.
Ierīkos dārzu
Nu Ušakova kungs nolēmis upei „atprasīt” savlaik aizskaloto zemi. Upes krastā viņš izveidojis nelielu līcīti, kurā, viņaprāt, upe sanesīs auglīgas dūņas.
–– Vēlāk te varēs ierīkot arī dārzu, –– spriež sirmais, sīkstais vīrs. –– Daudzi gan par manis darīto smīkņā, taču labāk kustēties un kaut ko darīt, nevis gulēt gultā, vaimanāt par savām kaitēm un žēloties, ka trūkst naudas.
Mājas “iet” uz Klidziņu
“No upes lejā aiz piegāzes līdz eglēm abpus ceļam pastkunga Brenfelda lauki. Mēslu viņam staļļos netrūka, lauks zaļš kā velēna, vējš jau sīkus vilnīšus vēla pāri.”
(„Zaļā zeme”)
Laikam ritot, Skrīveru pagasts kļuvis arvien lielāks, un kādreizējās leknajās pļavās lielceļa malā viena pēc otras uzceltas privātmājas. Šis process neapstājas arī pašlaik, un lēnām, bet neatlaidīgi ēku rinda „dodas” Klidziņas virzienā, liecinot, ka te tomēr mājo turīgi ļaudis.
“–– Badaciems būvējas! Nezin, ko tas lielkungs īsti domā, salaizdams tos būdniekus te pie paša lielceļa. Visa pasaule brauc garām taisni par apsmieklu.”
(„Zaļā zeme”)
Barona Siversa aprēķins izrādījies pareizs. “Badaciema” vietā izveidojusies viena no lielākajām apdzīvotajām vietām šajā novadā. Abpus lielceļam mīt četri tūkstoši iedzīvotāju, un pagasta centrs izpleties tik liels, ka kājniekam būtu nepieciešama pusdiena, lai apietu tam riņķī.
Vainīgs lepnums
“Taisni pretī Lejassmeltēnu ceļa galam Raudas krogs kā pārbraukts zirgs ar izliektu, zaļi nosūnojušu salmu jumta muguru.”
(„Zaļā zeme”)
Kādreizējais krogs pašā pagasta viducī savlaik pārtapis par pienotavu, kurā vēl pavisam nesen rosījās piensaimnieku biedrība “Austrums”. Ražoja garšīgu biezpienu un krējumu, bija plāni izveidot siera cehu, pat iekārtas jau bija ierīkotas, taču skrīverieši nespēja rastu izeju no ekonomiskajām grūtībām. Varbūt “Austruma” valdes neizdarības, bet, iespējams, ietiepības un lepnuma dēļ.
Pienotavas ēkā nu saimnieko SIA “Krito”, un piena pārstrādes iekārtu vietā ir veikala lete un plaukti. Senajā ēkā atgriezusies dzīvība, un to nav piemeklējis citu, savlaik tik populāru, ražošanas uzņēmumu liktenis.
Saimnieko bērni
“Upes pusē retajās eglēs un kļavās savests būvmateriāls, kāds vecs Rīgas dakteris celšot divstāvu ķieģeļmāju.”
(„Zaļā zeme”)
Vairāk nekā simt gadu vecā sarkano ķieģeļu ēka starp lielajiem kokiem vēl arvien sveicina katru garāmgājēju. Tikai ne Rīgas, ne Skrīveru dakteris te nemājo. Jau sen mājā saimnieko bērni. Te bijusi krievu skola, tad internāts, telpas sešgadīgo apmācībai, amatu mācībai. Pašlaik te mācās Skrīveru vidusskolas pirmklasnieki. Protams, arī internāts nekur nav pazudis. Tas radis vietu blakus uzceltā jaunā ēkā, un šoziem tajā dzīvo 59 skolēni.
Spīķerī cep kūkas
„Pretī stacijai netālu no lielceļa Zīvers cēla milzīgu spīķeri.”
(„Zaļā zeme”)
Arī Siversa spīķeris piedzīvojis ne vienu vien pārvērtību. Savlaik te bijis patērētāju biedrības veikals, kurš, laikam ritot, izputēja. Nepilnu gadu ēka bija tukša, līdz to sāka īrēt SIA „Saldo DS”. Pašlaik te darbojas beķereja „Rozīnīte”. Vareno mūra sienu ieskautā telpā jau piecus gadus top kūkas un kliņģeri, iecienīti ne tikai Skrīveros, bet arī citviet Latvijā.
Tomēr Siversa plāns par Skrīveriem kā preču pārkraušanas staciju palēnām piepildās.
No 1. oktobra Skrīveru dzelzceļa stacijā darbojas „Nelsa” kokzāģētavas muitas noliktava, kurā diennaktī izkrauj līdz trīspadsmit dzelzceļa vagoniem zāģbaļķu. Šajā reģionā tā kļuvusi par lielāko pārkraušanas vietu, radot desmit jaunu darbavietu.
Uzticīgākā ēka
„Kritumkalna kraujā jaunā aptiekas ēka spīdēja tikko nokrāsotiem tumšdzelteniem dēļiem. Uz zaļa dēļa virs durvīm pat drusku baismīgi spīdēja liels zelta ērglis ar aptiekas uzrakstu krievu un latviešu valodā.”
(„Zaļā zeme”)
Šķiet, aptieka ir viena no retajām Skrīveru ēkām, kura cauri gadsimtiem nav būtiski mainījusi nedz izskatu, nedz nozīmi. Neatkarīgi no tā, kāda vara valdījusi šajā novadā, ļaudis šurp nākuši pēc zālēm. Nu ēkā saimnieko SIA „Skrīveru vecaptieka”. Arī ēkas krāsojums atbilst tam, kāds tas bijis pagājušā gadsimta sākumā. Vien cara ērglis aizlidojis austrumu virzienā uz neatgriešanos.
Zemi pamet novārtā
„Kam piederēja visi šie Brīviņu plašumi? Kas viņu varēja nodzīt no šās zaļās zemes kā tos rentniekus un graudniekus, kas katru pavasari kā gāju putni klīda krustu šķērsu pa pagastu?”
(„Zaļā zeme”)
Ja Jorģis Vanags šodien savos ratos iebrauktu pa Brīviņu (Veckrieviņu –– aut.) ceļu mājas pagalmā, viņam sirds sažņaugtos. Savlaik lepnās mājas nu pamestas likteņa varā. Greznajai verandai izsistas teju visas rūtis, pagalms aizaudzis nezālēm, un nekas neliecina, ka vismaz pēdējā gadā taciņu mājas priekšā būtu minušas saimnieku kājas. Arī lielā, no šķeltiem laukakmeņiem celtā, kūts jau sen tukša. Kādā no iepriekšējām ziemām sniegs ielauzis tās jumta sijas, bet dienvidu puses gala siena izliekusies līka kā mēness sirpis.
Veckrieviņu pašreizējā saimniece Māra Jākobsone mīt Rīgā un par savu īpašumu neliekas zinis. Pašvaldībai viņa nav samaksājusi arī nekustamā īpašuma nodokli par zemi, un parāda summa jau krietni pāri pusotram tūkstotim latu. Darbu sākuši tiesu izpildītāji, taču pagaidām par saimnieci nekas nav zināms.
***
Tomēr skrīverieši nav aizmirsuši, kā kopt zemi, lai tā mūžam būtu zaļa. Abpus Klidziņas lielceļam saimnieko gan turīgi zemnieki, gan veiksmīgi uzņēmēji. Arvien mazāk paliek krūmiem aizaugušu grāvmalu un neapstrādātu lauku.
