Jau veselu nedēļu nevaru atgūties no pārdzīvojumiem Rozālijas dzimšanas dienā.
Mēs ar Indriķi pēc atvaļinājuma dzīvojam ļoti taupīgi. Vēl nopriecājāmies — cik labi, ka Rozālijai dzimšanas diena, tad jau iepriekšējā dienā varēs pagavēt, lai jubilejā var kārtīgi pieēsties, bet…
Kaut ko tādu nebiju gaidījusi. Rozālija ielūgumā bija ierakstījusi, ka, ciemos nākot, jāņem līdzi “groziņš”. Es sākumā domāju, ka viņa joko, vēl pārzvanīju, bet šī tik atcirta: “Ko brīnies? “Treknie laiki” beigušies!”. Tas man bija baigais trieciens! Nevarēju taču uz jubileju doties kā pēdējā ubadze, Rozālijai taču daudz smalku radu Rīgā. Ilgi nevarēju izdomāt, ko tādu oriģinālu lai pagatavo. Tā kā tagad viss senais ir modē, nolēmu izmantot vecmāmiņas jaunības dienu recepti un izvārīt klimpas. Indriķis gan dīca par salātiem, bet tas taču ir tik apnicīgi un prasti! Man iznāca 20 klimpu. Sagatavoju arī laša un gaileņu maizītes, paņēmām uz parāda konjaku un eleganti ieradāmies pie Rozālijas. Nu, tik glauna “groziņa” nebija nevienam. Rozālija manu pienesumu sadalīja visa galda garumā. Mums priekšā palika tikai klimpas un konjaks.
Bet trakākais sākās pēc tam. Mums iepretim sēdēja Rozālijas krustdēls — smalks kungs, skatās man acīs un tik sauc: “Nu, iedzeram, meitenes!”, un grābstās gar manu pudeli. Bet tas taču nav godīgi! Es biju domājusi Indriķim un sev ieliet pa glāzītei un pārējo nest mājās. Kad pudele bija tukša, krustdēls ne man vairs acīs skatījās, nekā — aizgāja sēdēt uz citu vietu. Es viena pati ēdu tās klimpas.
Kad man būs dzimšanas diena, es arī rīkošu “groziņu” vakaru. Taču ielūgumā ar lieliem burtiem ierakstīšu: “Tev nebūs sava tuvākā porciju iekārot. Ko atnesīsi, to ēdīsi un dzersi!”.
